Jānis Kļaviņš, Valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” Litenes filiāles vadītājs
Labklājības ministrija tuvākajos gados cer mainīt sabiedrības attieksmi pret personām, kas dzīvo sociālās aprūpes iestādēs, panākot, ka šos cilvēkus neuzskata par draudu. Šos cilvēkus ir paredzēts integrēt sabiedrībā. Patiesību sakot, tas būtu ļoti skaisti un jauki – manuprāt, šī doma nav slikta. Būtu pat apsveicami, ka tie mūsu klienti, kas ir aktīvi, paši spēj sevi aprūpēt un grib strādāt, dzīvotu pašvaldībās vai pie saviem tuviniekiem. Taču cits jautājums ir, ka šobrīd pašvaldības nav gatavas uzņemt mūsu klientus un daļēji arī sabiedrība ne visai vēlas viņus pieņemt. Jāteic gan, ka arī paši klienti varbūt ne līdz galam apzinās reālo situāciju, ar kādu viņiem būtu jāsaskaras ikdienā, un uztver šo patstāvīgo dzīvi daudz vienkāršāk, bet, kad viņiem tiek paskaidrots, ka pašiem būs jārūpējas, piemēram, par veļas mazgāšanu, ēst gatavošanu, komunālo maksājumu maksāšanu, viņi sāk aptvert, ka ārā būs grūti un iztikt ar pabalstu vai pensiju nevarēs. Tad jau iznāk, ka šie cilvēki atkal būs jauns slogs pašvaldībām, kad viņi tur vērsīsies pēc palīdzības. Pastāv arī doma ar laiku sociālās aprūpes centrus likvidēt vispār, bet, kur tad lai liek mūsu klientus, kurus sabiedrībā integrēt nevar, kādā statusā paliks viņi? Nevar tā vienkārši pateikt, ka mēs tagad visus integrējam sabiedrībā – kas tad būs pēc mēneša vai diviem? Kur tad viņus liks, kad viņi vērsīsies pēc palīdzības, piemēram, pašvaldībā? Es atzīstu, ka šis plāns nav slikts, bet tas ir jāveic pakāpeniski un ir ļoti rūpīgi jāizstrādā mehānisms, kā tas notiks. Protams, pats svarīgākais, lai pašvaldības un sabiedrība ir gatava šai integrācijai. Šiem cilvēkiem vajadzēs arī darbu, tādēļ arī darba devējiem būtu jābūt spējīgiem viņus pieņemt, jo viņiem nav izglītības un arī iespēju. Es uzskatu, ka diez vai šo ieceri var īstenot pāris gadu laikā. Eiropas Savienības vecajās valstīs tas ir darīts daudzu gadu garumā, tas nav paveicams uzreiz.
