Vairāk nekā 35 Latvijas Politiski represēto apvienības Ziemeļvidzemes politiski represēto diskusiju kluba dalībnieki no septiņiem rajoniem pagājušajā nedēļā kopīgā pasākumā pulcējās Gulbenē.
Vairāk nekā 35 Latvijas Politiski represēto apvienības Ziemeļvidzemes politiski represēto diskusiju kluba dalībnieki no septiņiem rajoniem pagājušajā nedēļā kopīgā pasākumā pulcējās Gulbenē, kur Gulbenes dzelzceļa stacijā nolika ziedus pie pieminekļa politiski represētajiem, Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā iepazinās ar materiāliem par pilsētas vēsturi, apskatīja pilsētu un piedalījās diskusijā, kas notika Gulbenes Nevalstisko organizāciju centrā.
Pasākumā piedalījās arī Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais un valdes locekle, atbildīgā sekretāre Karmena Mangusa.
“Jūs esat tie cilvēki, kam nācies izturēt nežēlīgus pārbaudījumus, bet jūsu šodienas problēmas sabiedrībā vienmēr ir aktuālas,” pasākuma atklāšanā teica Gulbenes pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Valtis Krauklis.
Valdes priekšsēdētājs G.Resnais atzina, ka politiski represēto rajona nodaļu trūkums ir savstarpējas informētības nepietiekamība, tāpēc pozitīvi vērtējama vidzemnieku spēja apvienoties diskusiju klubā.
“Mēs visi esam pensionāri, tāpēc nākamajām paaudzēm mūsu atstātais mantojums būs vēstures liecības, kas ir pārdzīvotā atmiņu stāsti,” teica G.Resnais. Viņš izteica nožēlu, ka ne visu rajonu nodaļām izveidojies labs kontakts ar pašvaldībām. Piemērs tam bijusi nesenā cīņa par sociālās rehabilitācijas likumu un nodaļu pārmetumi valdei, ka tā par maz rūpējas par rajonu nodaļām.
“Diemžēl likums nosaka, ka šīs rūpes par veciem cilvēkiem galvenokārt jāuzņemas pašvaldībai,” uzsvēra priekšsēdētājs.
Pasākuma dalībnieki debatēs atzina, ka valsts amatpersonas atbildes uz Politiski represēto apvienības izteiktajiem priekšlikumiem sagatavo, neizejot no kabineta, tāpēc tās uzskatāmas par formālu atrakstīšanos, bet vispārējās izglītības mācību iestādēs pārāk maz uzmanības velta jauniešu patriotiskajai audzināšanai. Diskusijas izvērtās par to, vai virs mācību iestādēm Latvijas karogam jāplīvo visu diennakti vai tas svinīgi paceļams katras darbdienas sākumā.
Cēsu rajona politiski represēto nodaļas vadītāja Zigrīda Perevalova pauda viedokli, ka ne vienmēr galvenais ir materiālais, bet morālais gandarījums, tāpēc Politiski represēto apvienībai vēl aktīvāk jāiestājas par to, lai starptautiskā mērogā atzītu Krievijas okupāciju Latvijā un šo faktu apliecinātu oficiāls dokuments.
Madoniete Vija Judina mudināja vairāk sadarboties ar skolu jaunatni. Valmierietis Imants Grāvītis, kas līdz 1939.gadam dzīvojis Gulbenē, iebilda faktam, ka izvērstas diskusijas par pieminekļa celšanu Jānim Čakstem. Viņš ierosināja, ka piemineklis jāceļ tiem tūkstošiem latviešu cilvēku, kurus izveda uz Sibīriju. Savukārt Alūksnes rajona nodaļas vadītāja Ilga Šūpolniece izteica priekšlikumu uzcelt pieminekli Latvijas mātēm, kas darīja visu iespējamo un pat neiespējamo, lai palīdzētu izdzīvot saviem bērniem.
Par aktuālu problēmu pasākuma dalībnieki atzina faktu, ka ģimenēm, kas šodien atgriežas no izsūtījuma Latvijā, ne vienmēr ir kur dzīvot. Gulbeniete Velta Jurjāne ar gandarījumu stāstīja par to, ka no Sibīrijas uz dzīvi Gulbenē pārcēlušās divas ģimenes.
Rajonu nodaļu pārstāvji stāstīja par aktivitātēm, kas veiktas, lai saglabātu vēstures liecības šīm paaudzēm. Cēsnieki, piemēram, nolēmuši izdot informatīvu biļetenu un sagatavot vēstures grāmatu, kurā apkopoti izsūtīto atmiņu stāstījumi. Savukārt limbažnieki atmiņu stāstus sākuši iemūžināt videolentē. Grāmatas par pieredzēto jau tapušas Balvu rajonā un Madonā.
“Mums nevajag gaidīt uzaicinājumu, bet pašiem doties uz skolām un stāstīt par latviešu tautas vēsturi, izdot grāmatas ar atmiņu stāstījumiem, jo tā mēs pierādīsim valdībai un jaunatnei, ka arī esam cilvēki,” uzsvēra pasākuma dalībnieki.
