Grupas “Tranzīts” radītāju un paša komponēto dziesmu izpildītāju Ralfu Rubeni satiekam jumtistabiņā viņa mājās Stāmerienas pagastā.
Grupas “Tranzīts” radītāju un paša komponēto dziesmu izpildītāju Ralfu Rubeni satiekam jumtistabiņā viņa mājās Stāmerienas pagastā.
Mēs runājam par tikko pārciesto lielo aukstumu un par pēdējo – 2005.gada sezonas – “Muzikālo banku”, kurā “Tranzīta” dziesma “Gaisma” ieguvusi devīto vietu.
Ralfs ievelk elpu un nopūšas. Gaiši. Pirms noslēguma pasākuma un pēc tā viņam rokas neceļoties atsākt darbu studijā. Pārāk daudz emociju sakopots un atdots šim brīdim. Zināmā mērā pošanās uz “Muzikālo banku” Ventspilī “Tranzīta” puišiem līdzinoties Pelnrušķītes kņadai, gaidot balli karaļnamā. Kādu tērpu vilkt, kādā auto braukt, kā uzvesties? Ai, te nu Ralfs mazliet ironizē. Puiši nebūt nav ārišķīgi. Uz Ventspili braukuši “mikriņā”, kuram 30 grādu salā nedarbojās siltumsistēma. Braukuši katrs trijās vilnas zeķēs, segās ietinušies. Taču izturēja ceļu no Stāmerienas līdz Ventspilij!
Ralfs saka, ka vislielākā bauda ir atcerēties, kā 2005.gada sezonas “Muzikālās bankas” noslēguma pasākumā “Tranzīts” uzstājās kopā ar stīgu orķestri. “Tas man patika vislabāk visā šajā pasākumā. Nedēļu pirms noslēguma koncerta Ventspilī visi 15 finālisti izmēģināja, kā skan viņu dziesmas kopā ar stīgu grupu Rīgas Mūzikas akadēmijā. Bija brīdis, kad orķestris viens spēlēja pavadījumu manai dziesmai. Tas bija aizkustinoši, man acīs sariesās asaras. Muzikanti teica, ka “Gaisma” viņiem ir spēlēšanai pateicīga dziesma,” viņš stāsta.
“Ir daudz konkursu, būs daudz. Man pietrūks tieši “Muzikālās bankas”. Daudziem pietrūks. Galvenais pat nav finālkoncerts, bet gaisotne mēģinājumos, pusdienas Ventspils kafejnīcās, “tusiņi” ģērbtuvēs un viesnīcā… Taču nenoliedzami mūziķi rāvās uz šo pasākumu, jo tas bija starp demokrātiskākajiem Latvijā. Te balvu sadali nosaka klausītāji. Savukārt mūzikas gada ierakstu balvas pasākumam dziesmas izvirza ierakstu kompānijas. Mūsējā ierakstu kompānija tajā pasākumā nepiedalās, tāpēc “Tranzīta” tur nav. Radio “SWH” mūsu dziesmas nespēlē, tā ka arī tas tops mums “nespīd”,” atzīst Ralfs.
Tieši fani esot tie, kas palīdz “Tranzītam” būt, kas “iebalsoja” grupas dziesmas “Muzikālajā bankā”. “Neviens nezina, cik un kad ko ir darījis “Tranzīta” labā. Katrs kaut ko paveicis savās iespēju robežās,” saka viņš.
Radošās izpausmes ir dažādas
“Muzikālās bankas” noslēguma pasākums Ventspilī noticis divas dienas. Pirmajā dienā bija mēģinājumi. Vakarā visi mūziķi devās uz kopēju viesnīcu, kur aizmigt varēja tikai pret rītu. “Draudzība, protams. Iepriekšējā gadā “Autobuss debesīs” visus aicināja uz diskotēku, kas notika viņu istabiņā. Šogad topā bija 302.istabiņas dīdžeji – grupas “Tranzīts” dejotāji. Neizpalika arī dzīvais priekšnesums – mūsu dejotāji gaitenī dejoja “Putnu balles” meiteņu pavadījumā! Protams, ne visas izklaides bija tik nevainīgas. Daži otrajā stāvā pa viesnīcas logiem izmeta pāris galda lampu. Kādam prieku sagādāja palaikam kaucināt pretugunsgrēka signalizāciju. Visādas radošās izpausmes!” stāsta Ralfs.
Viņš nav no tiem, kas par varītēm tiecas draudzēties ar citiem mūziķiem. Ralfs ir mazliet savrups. Varbūt tāpēc par “Tranzītu” palaikam mēdz pajokot Baiba Sipeniece un viņas draugi humoristiskajā televīzijas raidījumā “Lielais Brīnumzemes šovs”. Vai tā ir skaudība, indīgums vai draudzības apliecinājums?
“Tas nav ne viens, ne otrs. Fakts ir tāds, ka ar “Tranzītu” rēķinās.
Mēs tādi esam… Taču teikšu godīgi – neesmu jutis, ka mūs tā īpaši mīlētu. Vaina jau jāmeklē manī pašā – neesmu no “tusētājiem”. Ja es gribētu būt tāds kā viņi, tad man bija jādodas uz Rīgu, pirms vēl nebija klajā nācis mans pirmais dziesmu albums. Un jāaizmirst par Gulbeni, jāizlabo dialekts… Ha! Ir mūziķu aprindās cilvēki, kas liek just, ka mēs neesam viņējie, taču daudz vairāk ir tādu, kas noskaņoti pret mums pozitīvi. Vislabākais ir tas, ka ar “Tranzītu” rēķinās,” saka Ralfs.
Popularitātes pīrāgā ne visi grib dalīties
“Cenšos nebūt no kāda atkarīgs. Es varu atļauties būt savdabis,” saka Ralfs. “Tranzītam” ar “Borowa MC” Ventspilī “Muzikālajā bankā” bijusi kopēja ģērbtuve. “Forši cilvēki. Turklāt divi “Tranzīta” dejotāji Rēzeknes Augstskolā ir mācījušies pie pasniedzēja, seno valodu pratēja Ingara, kas latgaliešu grupā spēlē ģitāru,” stāsta sarunbiedrs. Viņš ir pārliecināts, ka par “Borowa MC” stāv un krīt visa Latgale, tāpat kā par “Tranzītu” – Austrumvidzeme. “Tas arī ir mūsu pluss – mēs esam savējie Malienas pusē. Es ar to lepojos. Par mani stereotips ir izveidojies,” smaida Ralfs. Ja mūzikas kritiķi “Tranzītu” savos veidotajos rakstos piemin kā pēdējo, tad mēs par to varam pasmaidīt. Lai vai kā, bet “Tranzīts” ir un nekur nepazūd.
Viņš skumst par to, ka popularitāte ir kaprīza dāma. To var secināt pēc tā, ka “Muzikālās bankas” pēdējā – 2005.gada sezonas – noslēguma pasākumā finālistu sarakstā vispār nebija pagājušā gada uzvarētāju – “Re:public”. Viņi šoreiz noslēguma ballē uzstājās tikai kā viesi. Arī “Z-Scars” šogad tikai piecpadsmitie.
Klausītāji ir patiesie vērtētāji
Ralfs uzskata, ka svarīgāk par visiem ekspertu vērtējumiem ir tas, vai cilvēki klausās “Tranzīta” mūziku, vai nāk uz koncertiem. Nāk! Un balso par savu mīļoto grupu aptaujās. “Nav noslēpums, ka ikviena grupa aptaujās pati sevi var “iebalsot”. Vajag tikai “piķi”, vajag to visu noorganizēt. Esmu sāpīgi ar to saskāries. Aizkulisēs visi to zina. Skumji, tā degradējies ne viens vien muzikālais pasākums,” saka Ralfs.
Viņš ar mūziku nodarbojas jau 17 gadus. Kā viss sākās? Ar satiksmes negadījumu. Ralfs avarējis, braucot ar motociklu. Tas bija tumsā. Brauca zirga pajūgs. Bez atstarotājiem. Notika sadursme. Rezultātā Ralfs nonāca slimnīcā. Par apdrošināšanas naudu nopirka pirmās “tumbas”, lai varētu rīkot diskotēkas. Un tad viņš bija izvēles priekšā: turpināt piedalīties motokrosos, kas bija Ralfa vaļasprieks, vai muzicēt, rīkot diskotēkas. “Abi hobiji prasa naudas ieguldījumu. Es izvēlējos no divām iespējām to, kur man ir vairāk talanta, kur man mazāk būs jāstrādā, haha! Ja gribētu turpināt braukt ar “moci”, būtu jālasa kopā lūžņi, jācērt meži. Man to galīgi negribējās. Gana jau biju dauzījies, piedzīvoti vairāki smadzeņu satricinājumi,” stāsta Ralfs.
“Būtībā esmu dīdžejs. Arī mūziku rakstu kā dīdžejs,” atzīst viņš. Tagad tas esot fiziski grūti apvienojams – komponēt, muzicēt, uzstāties koncertā un pēc tam vēl ballē atbildēt par diskotēku. Tāpēc tagad “Tranzītam” uz koncertiem parasti līdzi brauc kāds dīdžejs. Ja nu tā nesanāk, tad Ralfs gādā par diskotēku pats. “Man patīk to darīt. Es jūtu publikas reakciju. Jūtu, kādas mūzikas, dziesmu pavadībā viņiem patīk dejot. Deju mūzika man joprojām ir tā tuvākā,” saka viņš. Tikai tā varot sajust un nepazaudēt saikni ar publiku. Citādi, kā smej Ralfs, viņš varētu sēdēt savos bēniņos mājās un “štukot”, pat nenojaušot, vai publikai tas ies pie sirds. “Es kā dīdžejs varu novērot, kura dziesma “strādā”, un pēc tam domāju un mēģinu saprast, kāpēc ir tā,” saka viņš. Lai cilvēkiem patiktu dziesma, tai ir jābūt precīzi “izrēķinātai”. Taču ar to vien ir par maz. Vajag kaut ko vēl. “Tas ir kaut kas tāds… īpašs. Starojums. Un tikai pēc tam nāks veiksme,” saka mūziķis.
