Brašais kaimiņu Jēcis skandina dziesmu. “Jēci, kas nu par priekiem?” es uzrunāju kaimiņu. “Vai neesi sataisījies apceļot pasauli, kaut vai mūsu pašu ES, jo mēs taču esam likumīgi tās pilsoņi?”
“Tā jau nu tas it kā ir, bet ir vēl arī praktiskā puse. Mūsu pensijas, var sacīt, ir zem iztikas minimuma, tāpēc ceļošana ir jāmet pie malas un jābūt pateicīgam varai un Dievam, ka kādu reizi vari apciemot novada centru – Gulbeni.”
“Tālās zemes vari aplūkot vecā televizora ekrānā. Bilde diez cik kvalitatīva nav, bet nevari saprast, vai pie tā nav vainīgas dzīves nogurdinātās acis. Nerunā daudz par politiku un politikāņu rīcību, tu to izmainīt neesi spējīgs, un nav arī vajadzības. Par tavu veselību rūpējas medicīnas centri, protams, ja tev ir nauda un par viņu darbu esi spējīgs samaksāt, jo viss maksā tik, cik maksā. Nedzīvo jau kritizētā sociālismā, bet ziedošā kapitālismā. Dzīvo ar domu un vēlējumu, lai bagātie kļūst vēl bagātāki, apmierinies ar domu – mums kā vienmēr. Neskumsti par to, ka strauji izmirstam, vadies pēc gudra teiciena – mēs visi esam mirstīgi. Ja visu notikušo laidīsi pāri galvai, būsi imūns pret liekulībām un gripu, dzīve liksies laimīga gandrīz kā apcerētajā paradīzē.”
