“Atnākot uz bērnudārzu vai skolu, katrs bērns tajā adaptējas citādi. Viens aplaiž acis riņķī, uzreiz dibina kontaktus un pēc pāris dienām jaunajos apstākļos jūtas kā zivs ūdenī. Savukārt citam šī situācija ir īsts baiļu un neziņas lauks. Bērnam šķiet, ka visi viņu apdraud, svešie nāks un grūdīs – negribu! Bērns norobežojas, iekapsulējas sevī. Šim mazajam adaptācija būs daudz garāka un izjūtās smagāka. Viņš ilgāk būs apmulsis, nedrošs, kluss, nobijies, neveidos saskarsmi ar vienaudžiem,” raksturo psiholoģe Aiga Jankevica, aplūkodama procesu, ar ko cilvēks lielākā vai mazākā mērā sastopas ik dienu. Atšķirība vien tā, ka pieaugušie uzkrājuši zināmu sociālo pieredzi, kā tikt galā ar nepieredzētiem apstākļiem, piemēram, jaunu darbavietu, kamēr bērniem, īpaši pirmsskolas vecumā, šo iemaņu nav. Tomēr arī viņiem jāsastopas ar lieliem izaicinājumiem prom no ierastās vides un tuvākajiem cilvēkiem. Kā palīdzēt?
Vai mamma bija emocionāli tuva?
Prasme ātri un viegli pieņemt jaunos apstākļus tiek veidota ļoti agrā bērnībā – mazuļa pirmajā dzīves gadā. Tā tieši saistīta ar emocionālo drošības izjūtu, kas ir kā pamats, uz kura ķieģelīti pa ķieģelim tiek būvēta pārējā ēka, salīdzina psiholoģe. Kādam šis pamats ir stipri sašķobījies, citam stingrs, bet dzīvē lielākoties nemainīgs, ja vien cilvēks nestrādā ar sevi, skaidri apzinoties, ko iespējams mainīt ar savām domām, darbiem un rīcību.
“Pirmais dzīves gads nozīmē divdesmit četras stundas kopā ar mammu, tāpēc ļoti svarīgi, kāda viņa bijusi. Vai nav piedzīvojusi pēcdzemdību depresiju, vai bijusi emocionāli atsaucīga, silta mamma – runājusies ar mazuli, čubinājusi viņu, pamasējusi, dziedājusi bērniņam –, vai tikai fiziski aprūpējusi savu atvasīti. Iespējams, viņa pārāk ātri atgriezusies darbā, atstājot mazuli vienalga cik labai, tomēr tikai omei vai auklītei. Mamma bērniņam tajā laikā bija zudusi. Būtiski arī, kāds bērna pirmajā dzīves gadā bijis māmiņas emocionālais stāvoklis – vai viņa uztraukusies par finansiālo situāciju. Mazulis šo nedrošību uzņem ar visu savu būtību,” stāsta A.Jankevica.
Svarīga atklāta un tieša saruna ar bērnu
Emocionālās drošības izjūtas stiprināšanā turpmākajos gados, kas palīdz mazajam adaptēties jaunā situācijā, no svara ir arī vecāku attieksme pret vietu (bērnudārzu vai skolu, skolotāju, auklīti, klasi), kuru atvase apmeklēs. “Bērniem ausis ir “uz visām pusēm”. Viņš ļoti labi dzird un saprot, par ko vecāki runā pa telefonu vai sačukstas, skatoties televizoru. Bērns prot nolasīt attieksmi un intonāciju, “atšifrēt kodu”, kas lietai apakšā, vai tas ir labvēlīgs vai nelabvēlīgs. Vai paši vecāki ir droši un apmierināti ar vietu, kur bērnu sūta, vai arī domā, ka tur viss būs slikti un neviens par viņu nerūpēsies. Ja bērns dzird šo nedrošību, tas ļoti apgrūtina viņa ieiešanu šajā vietā. Savukārt, ja vecāki domās, runās un stāstīs labu par skolu vai bērnudārzu, tie ir 75 procenti, ka adaptācijas process izvērsīsies veiksmīgs,” pārliecināta Aiga, uzsverot skaidras komunikācijas nozīmi.
“Mammām un tētiem būtiski runāt ar bērnu, ja pat šķiet, ka viņš neko nesaprot. Skaidrot, stāstīt, neslēpjot un neizskaistinot, ka, piemēram, kur vien tu iesi, visi tevi mīlēs un gribēs draudzēties ar tevi. Nu nebūs tā! Tā vietā mazajam nepieciešama iedrošināšana un tieši padomi – ej droši, tur noteikti būs kāds bērns, ar kuru tu sapratīsies un iedraudzēsies! Nepareizi domāt, ka viss nokārtosies pats no sevis. Bērnu stiprina vecāku mierīgā balsī sacītais iedrošinājums, ko viņš paņem līdzi kā ceļamaizi, to bieži vien kā mantru pie sevis atkārtojot,” atzīst A.Jankevica.
Rotaļlieta, kas simbolizē drošību
Adaptācijas procesā palīdz arī jaunās vietas fiziska iepazīšana. “Ir mācību programmas, kas to arī paredz – atnākt kopā ar mazo uz bērnudārzu, piemēram, kad tiek kārtoti dokumenti. Iestādes vadītājs, kura attieksmei jābūt mierīgai un aicinošai, parāda grupiņu, skapīti, gultu, laukumu, kurā kaut uz brītiņu ļauj paspēlēties kopā ar pārējiem bērniem. Sākumā tiek rekomendēts mazo bērnudārzā neatstāt uz visu dienu. Īpaši svarīga ir gulētiešana, ko mītiski pat salīdzina ar mazo nāvi. To var piedzīvot tikai vietā, kur cilvēks jūtas absolūti drošs, tāpēc spiest gulēt ar aizvērtām acīm ir pēdējais, ko skolotājs var izdarīt!” norāda psiholoģe, iedrošinot vecākus mazuļiem uz bērnudārzu dot līdzi kādu mantu (galvenokārt mīksto rotaļlietu), kas bērnam atgādina mājas un simbolizē drošību. Ko nelielu līdzi varētu ņemt arī pirmklasnieki, jo robeža starp skolu un pirmsskolu ir ļoti trausla. Skolā bērns nokļūst daudz lielākā sociālā vidē, kas balstīta uz bērna patstāvību. Tajā arī grūtāk pamanīt, vai skolēns spējis pietiekami ātri adaptēties, jo audzinātāja, auklīte vai mamma vairs nav visu laiku kopā ar bērnu,» stāsta Aiga, vēlreiz atgādinot, ka ceļš uz patstāvīgu dzīvi tiek bruģēts ļoti agrā bērnībā.
Dažādi pigori, sākot bērnudārza gaitas
Liene (34), divu bērnu māmiņa: – Kad dēls sāka iet bērnudārzā, domāju, kā būs, cik ātri pieradīs. Pēc dabas viņš nav no klusajiem un mierīgajiem, bet audzinātāja jau sākumā brīdināja, ka jārēķinās ar to, ka adaptācijas laikā mēdzot būt visādi. Ilgi nebija jāgaida. Vienu dienu audzinātāja stāsta, ka mans trīsgadnieks kādu puisīti stiprāk pagrūdis, bet citam pa galvu ar klucīti sitis. Vakarā pārrunājām, ka tā darīt nav labi, ka otram sāp. Nākamajā dienā viņš bija izvēlējies citu taktiku – kādai meitenītei tīšām uzlējis ūdeni. Audzinātājai taisnojos, ka mājās gan viņš neko tādu ne pret vecākiem, ne lielo māsu neatļaujas, bet pedagoģe mani mierināja – kamēr bērns adaptējas svešajā vidē, mēdzot notikt dažādi pigori, un mana puikas nedarbi vēl neesot trakākie. Lielā meita adaptācijas periodā bērnudārzā sāka slapināt biksēs, lai gan jau gadu pati regulāri prasījās uz podiņa.
Indra (36), meitas mamma: – Meitiņa pēc dabas ir kluss un nosvērts bērns. Biju uztrauksies, kā viņa spēs iedzīvoties skoliņā (kā saucām pirmsskolas sagatavošanas grupu). Anna nebija gājusi bērnudārzā, kas pastiprināja manas bažas, jo biju pieredzējusi, ka publiskos un saviesīgos pasākumos meitiņa ieķeras man rokā un ir neizkustināma iet kopā ar bērniem un rotaļāties. Pirmajā skolas dienā Anna turpināja karāties man elkonī, bet jau nākamajā dienā situācija sāka strauji mainīties uz labo pusi. Par to paldies jāsaka skolotājas palīdzei, kura Annu uzņēma kā savu bērnu, palīdzēja, iedrošināja, ņēma pie rokas un ļāva pat pasēdēt opā, ja uznāca kreņķis. Soli pa solītim meita atraisījās, līdz Ziemassvētkos jau bija tik droša, ka piedalījās ludziņā. Ja nebūtu šīs skolotājas, Anna droši vien sēdētu klusi stūrītī, spītīgi audzētu sevī nepatiku pret vietu, kur aizvesta. Arī ģimenē nācās rūpīgi pastrādāt, lai nebūtu raudāšanas, ejot uz skolu. Runājām ar Annu, iedrošinājām, kā nu mācējām, pat piesolījām saldumus, ja viņa būs cēlusi roku un atbildējusi uz skolotājas jautājumiem. Droši vien tas nebija īsti pareizi uzpirkt bērnu, bet iedarbojās. Patlaban meita iet 5.klasē un ar skolu ir apmierināta. Nekāda dižā aktīviste viņa nav kļuvusi, bet apmeklē vairākus pulciņus, viņai izveidojies neliels, bet stabils draugu pulks.
