Mēs esam viena no trijām nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā? Nevar būt! Mēs esam miljonāru republika, ja maz 1000 miljonāru, izdzemdēsim vēl 1000. Mums ir desmitiem ierēdņu ar minimālo algu līdz 10 000 latu un simtiem “trūcīgu” ierēdņu, kuru algas knapi pārsniedz 2000 latu mēnesī.
Mūs māca, ka pret visiem un visu jābūt iecietīgiem un saprotošiem. Pat psihiatri ieteic un audzina, ka pret cūcībām, lai kādas tās būtu un kā izpaustos, jābūt padevīgi apmierinātiem, varai acīs nelecošiem. Ja nu vienīgi vēl var ar sankcionētām protesta akcijām nedaudz pačivināt. Kā dzīve rāda, to čivināšanu mūsu gudrās galvas neņem par pilnu. Vārds “krīze” ir mākslīgi dzemdēta padarīšana! Kam tad tā krīze ir – miljonāram vai pensionāram, ministru kungiem vai bezdarbniekiem, vai tā sauktajiem maznodrošinātajiem, kuriem piemērots jēdziens “iztikas minimums”, kas praktiski nozīmē dzīvošanu ar pustukšu vēderu, vai visu rangu valdniekiem ar “minialgu” dažos tūkstošos latu mēnesī? Vai šādā pretrunu mudžeklī var kaut ko saprast? Tas ūdens tiek saduļķots, lai vieglāk ķert zivis! Lai mēs tiktu apmuļķoti un varētu no mūsu pensijas atskaitīt 10 procentus. Taču, kā izrādās, ar to vēl nepietiks! Budžetu sastādīs, grozīs, labos, bet ar ko papildinās, kam vēl nogriezīs, varam tikai minēt.
Un lēmums tirgot alkoholu stundu ilgāk domāts tikai tam, lai būtu par ko runāt debatēs. Mums viens pīpis – lai tirgo kaut visu nakti, jo veikalā mēs par saviem nieka latiem to nopirkt nevaram! Mums ir savas iemīļotās “točkas” pa mūsu kabatai. Kungi dzīvo savu dzīvi, mēs savu.
