Aizvadot atvaļinājuma pēdējo nedēļu, priecājos ne tikai par to, ka vismaz septembrī iztikts bez lietus šaltīm, ka salnu iespaidā krāsojas apkārtējā daba.
Aizvadot atvaļinājuma pēdējo nedēļu, priecājos ne tikai par to, ka vismaz septembrī iztikts bez lietus šaltīm, ka salnu iespaidā krāsojas apkārtējā daba. Priecājos par to, ka ar televīzijas starpniecību bija un ir iespējams vērot olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju Sidnejā, izsekot Latvijas sportistu vairāk vai mazāk veiksmīgajiem startiem. Jo īpaši vingrotāja Igora Vihrova uzvarai. Priecājos, ka šo spožo panākumu līdzīgi man (pie televizora ekrāna) varēja vērot 3,5 miljardi televīzijas skatītāju. Kur tad vēl skatītāji stadiona tribīnēs!
Atkal pārliecinājos, ka brīdī, kad plaša mēroga pasākumos skan Latvijas himna, rodas neizskaidrojamas izjūtas. Tas nav tikai prieks. Tas ir prieks, kas cieši saaudies ar lepnumu, ar ticību, ar pārliecību. Tas ir prieks par to, ka beidzot ir noticis tas, pēc kā Latvijas olimpieši ir tiekušies vairāk nekā 70 gadu. Varenajā olimpiskajā arēnā skan Latvijas himna.
Tas ir prieks par to, ka laikā, kad savstarpēji sporta arēnā cīnās sportisti, tiek pārtraukta kara darbība pasaulē. Tas ir prieks par to, ko spēj cilvēks, kurš ar neaprakstāmi grūtu darbu, nogurdinošām stundām treniņa zālē, bet galvenais, ticot savam “es spēšu, man jāspēj”, ir pierādījis, ka zelts ir vairāk nekā godam nopelnīts. Pareizi teicis tas, kurš uzskata, ka “pirmajam zeltam, kas iegūts neatkarīgās Latvijas sporta vēsturē, vienmēr ir augstākā prove”.
Tas ir prieks par to, ka tagad Latvijas vārds skanēs pasaulē, jo patiesi pārsteidzoši, piemēram, Ungārijā arī vairākas gulbenietes pārliecinājās, ka ir cilvēki, kuri nezina, kur atrodas Latvija, kas ir Rīga. Mēs esam maza tauta, bet ikviena šāda uzvara visas pasaules mērogā vēl un vēlreiz apliecina, ka mazs nenozīmē – niecīgs. Arī mazs var būt varens.
Es priecājos kopā ar tribīnēs līksmojošiem skatītājiem un izjutu sevī lepnu apziņu par to, ka Igora uzvara ir arī manējā, jo dzīvoju Latvijā, jo esmu latviete. Es neklātienē atļāvos priecāties kopā ar Igora ģimeni un vecākiem, jo droši varu apgalvot, ka nav lielāka prieka par bērnu veiksmēm.
