Gulbenes katoļu draudzē ar Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča svētību ienācis jauns prāvests Kristus vecumā – 32 gadus vecais Māris Zviedris. Viņš ir moderns garīdznieks, kurš Dieva vārda sludināšanai izmanto modernās tehnoloģijas – “tvitero” internetā un domubiedrus atrod portālā „www.facebook.com”. Par priesteri viņš ir ordinēts pirms astoņiem gadiem. Iepriekš sešus gadus ir kalpojis Lielvārdes draudzē, pirms tam – Ogrē. Pārvalda angļu, krievu un poļu valodu. M.Zviedra dzimtā puse ir Madona, precīzāk – Mārciena. Viņš uzaudzis ticīgā ģimenē.
– Pastāstiet, lūdzu, kā nonācāt pie priesterības aicinājuma!
– Kopš bērnības kopā ar tuviniekiem gāju uz baznīcu, tomēr nebiju plānojis kļūt par garīdznieku. Tomēr Dievs visu sakārtoja pa savam. Pēc skolas beigšanas mēģināju stāties ekonomistos, bet eksāmenos man pietrūka dažu baļļu, lai izturētu konkursu. Manas pieļautās kļūdas bija niecīgas! Tomēr tās izrādījās liktenīgas. Tad mamma pateica – man jābūt par priesteri! Nolēmu pamēģināt iestāties garīgajā seminārā. Kad gadu tur jau biju nomācījies, sapratu, ka tieši tas ir mans ceļš.
– Tagad gan strādājat, gan arī dzīvojat Gulbenē?
– Šeit esmu jau nedēļu. Draudzi esmu sācis iepazīt, bet pilsētā pagaidām iznācis redzēt tikai banku, Valsts ieņēmumu dienestu un novada domi. Arhibīskaps ir tas, kurš pasaka, kurā draudzē garīdznieks tiek aicināts dzīvot. Vienlaikus esmu prāvests arī Smiltenes, Jaunpiebalgas, Tirzas un Lejasciema katoļu draudzēs. Šeit draudzes dzīvē nemainīsies kārtība, ko iedibinājis iepriekšējais priesteris Vjačeslavs Bogdanovs. Viņš ir izpratis draudzes vajadzības un iespējas, sakārtojot dievkalpojumu laiku tā, lai arī strādājošajiem būtu ērti nokļūt baznīcā. Gulbenē man ir palīgs – priesteris Pāvels Kamola no Polijas. Viņš šeit būs tik ilgi, kamēr pilnībā apgūs latviešu valodu.
Redzu, ka V.Bogdanovs Gulbenē ir krietni strādājis. Viņš šeit ir kalpojis 12 gadus. Apzinos, ka draudze viņam ir pieķērusies. Tāpēc bažījos, kā uzņems mani, vai, līdzībās runājot, govs nedos pienu. Taču bažas bija veltas. Draudze ir ļoti atsaucīga. Jūtams, ka V.Bogdanovs ir sagatavojis cilvēkus pārmaiņu pieņemšanai. Par to es viņam no sirds pateicos. Tā ir skaista rīcība.
– Zinu, ka par jums arī raudāja Lielvārdes draudze.
– Arī es savai draudzei skaidroju, ka pārmaiņas no garīgā viedokļa ir pat nepieciešamas. Ticīga cilvēka pieķeršanās Dievam dominē pār pieķeršanos priesterim, kurš draudzi ved pie Dieva.
– Gulbenē katoļu draudze ir dziedoša, skanīga – kā otrs kultūras nams!
– Jā… Ne gluži tā, labāk būtu teikt, ka baznīca draudzes locekļiem ir kā otrās mājas. Tas ir
V.Bogdanova un Bērniņa Jēzus māsu karmelīšu nopelns. Viņas strādā ar bērniem un jauniešiem, ar pieaugušajiem. Priesteris ir tas, kurš šos darba augļus redz un novērtē īstajā brīdī. Tāpēc slava V.Bogdanovam.
– Vai ticīgam cilvēkam visā, ko dara, ir jālūdz dievpalīgs?
– Individuālās lūgšanas vieta ir baznīca. Nav tā, ka cilvēks ikdienas gaitās nepārtraukti ir lūgšanas procesā. Tas nav iespējams! Uzsākot kādu darbu, kad pūlas, cilvēks piesauc: „Dievs, palīdzi man! Dievs, svētī šo dienu!” Un cilvēks saņem Dieva svētību.
– Kā savu darba lauku redzat arī ārpus baznīcas?
– Priestera darbs nav saistīts tikai ar dievkalpojumiem, kas, protams, ir centrālais uzdevums – svētā mise, grēksūdze, svētais sakraments. Dievs šo darbu veic, izmantojot priesteri kā savu starpnieku. Dievs vēlas stiprināt ikvienu cilvēku. Kristības, kāzas, bēres, slimnieku sakramenta sniegšana – tas viss pieder pie priestera pamatdarba. Tomēr mana līdzšinējā priesterības pieredze liecina, ka esmu aicināts arī bērniem skolā skaidrot ticības mācību, esmu lūgts būt kopā ar iedzīvotājiem pasākumos, ekumeniskajos dievkalpojumos. Tāpēc vēlos iepazīties ar Gulbenes luterāņu draudzes mācītāju. Esmu gatavs kopā ar draudzes locekļiem doties svētceļojumos. Līdz šim esmu aicināts arī iesvētīt namus un automašīnas.
– Kāda ir jūsu attieksme pret kristiešu sektām?
– Ja cilvēki lūdz Dievu, tad viss ir kārtībā. Bet, ja piedevām sākas sava labuma meklēšana, šmaukšanās, tad tas vairs nekur neder.
– Viens no Gulbenes garīdzniekiem kandidē 11.Saeimas vēlēšanās!
– O! Neesmu vēl ar visiem iepazinies, nezināju. Par katoļu priesteriem varu sacīt, ka mēs nedrīkstam kandidēt nekādās vēlēšanās. Mūsu aicinājums ir darbs ar cilvēkiem, ar dvēselēm. Mēs esam tikai Dieva kalpi! Varam vienīgi draudzes locekļus mudināt saskatīt savā lokā un virzīt tālāk spējīgus ticīgos cilvēkus, kuri ir spējīgi visus vest pretī pozitīvām pārmaiņām.
– Uz vēlēšanām taču iesiet?
– Protams, tas ir mans pilsoniskais pienākums. Par ko es balsošu, neteikšu. Es nedrīkstu citus cilvēkus ietekmēt ar savu izvēli. Ir jādomā, lai būtu kopējs labums, lai būtu atvērtība dzīvībai, lai cienītu cilvēka dzīvības noslēpumu, lai respektētu cilvēka sirdsapziņas brīvību. Ja šie principi partijas programmā tiek ievēroti, tad tā ir atbalstāma.
Katra partija – tas ir cilvēku kopums. Turklāt kandidātu sarakstos ierakstītās personālijas es nepazīstu tik labi, lai paļautos uz tām. Ja pazītu kādu personīgi, varētu spriest pēc šā cilvēka darbiem. Tomēr es vairāk paļaujos tikai uz to, ko lasu partiju programmās. Šobrīd savā izvēlē vēl svārstos. Ir jau arī tā, ka bieži vien pēc vēlēšanām partijas savās programmās solīto nepilda. Deputātiem ar laiku zūd atbildība par to, ko bija apņēmušies paveikt. Tāpēc arī vēlētājiem ir zudusi paļāvība.
