Ziedi smaržo, priecē mūs. Šodien mēs nevaram iedomāties savu dzīvi bez tiem. Rozes – ziedu karalienes.
Ziedi smaržo, priecē mūs. Šodien mēs nevaram iedomāties savu dzīvi bez tiem.
Rozes – ziedu karalienes. Zied rozes pie Gulbenes viesnīcas. Skaistas! Liels paldies stādītājiem un kopējiem. Prieks visiem: stādītājiem, kopējiem , garāmgājējiem. Visiem prieks.
Žēl, ka šo prieku apēno vārdiņš “mans”. Nav slikts vārdiņš. Mana ģimene, mana māja, mans bērns, mans…, mans…. Tikai šī “mans” dēļ puķu dobē palika vairākas melnas bedrītes.
Viena roze uzziedēja pirmā. Dzeltena, skaista. Pirmā arī aizceļoja, pret savu gribu, netīru roku tverta. Vajadzēja taču sev, pie savas mājas.
Žēl! Ir mūsu pilsētā tādi cilvēki. Ir! Labi, ka maz.
Jau mēnesi staigāju garām rožu dobei. Šorīt rīta saules staros uz ziedošajām rozēm mirdzēja ūdens lāses. Un melnās bedrītes lūdzās: “Raksti! Mēs gribam savus stādus atpakaļ!”
Nenāks neviens, atpakaļ nestādīs. Tikai rozes, cik ilgi vien augs, sēros pēc savām māsām pie viesnīcas un pāridarītājam durs ērkšķu adatām. Lai dur, lai labi stipri dur!
Mūsējās ziedēs visiem!
