Daudzās ģimenēs ir aizmirsts ticēt un lūgt. Dieva klātbūtni sajust sevišķi nepieciešams bērniem, kas ir bāreņi vai dzīvo šķirti no tuviniekiem.
Daudzās ģimenēs ir aizmirsts ticēt un lūgt. Dieva klātbūtni sajust sevišķi nepieciešams bērniem, kas ir bāreņi vai dzīvo šķirti no tuviniekiem. Tāpēc internātskolās ticības mācība ir vairāk vajadzīga nekā vispārizglītojošās izglītības iestādēs. “To skolēni pēc stundām var aizskriet pie mātes vai tēva. Es bērniem saku: “Apklustiet brīdi un parunājieties ar Dievu! Izstāstiet savus priekus un bēdas! Paprasiet padomu, ko darīt!” Cita nav, kas viņus uzklausa,” atzīst Liepnas internātskolas ticības mācības pulciņa vadītāja Teresija Krutina. Viņa uzsver, ka skolā ir sirsnīgi un saprotoši pedagogi. Bet katram bērnam vajag savu, nevis kopēju cilvēku, kas mīl viņu. 50 gadus bija noliegta ticība, un tas bija laiks, kad auga pašreizējo skolēnu vecāki. Varbūt viņi baidījās vai nesaprata, bet bērni tikai internātskolā uzzina, kas ir Dievs.
Māca ticēt un lūgt
Teresija ir ģeogrāfijas skolotāja, bet uz baznīcu gājusi vienmēr. Klasesbiedri un paziņas viņu apsaukāja par “baznīcas žurku”, bet tas neatturēja. Kopā ar māsām viņa brauca uz Rugājiem, Tilžu un Rīgu, lai “nekristu acīs vietējai varai”. Atmodas gados internātskolas direktore ļāva skolotājai uz baznīcu ņemt līdzi bērnus. “Manas audzināmās klases skolēniem vēlējās piebiedroties arī citu klašu bērni. Sāku viņiem mācīt katehismu – ticības mācību. Pirms pieciem gadiem kristījām pirmos bērnus. Tagad katru pavasari ir audzēkņi, kas sagatavoti kristības sakramenta saņemšanai un iesvētībām. Meitenēm ir baltas kleitas un zēniem – krekli,” stāsta Teresija.
Katru gadu ticības mācības nodarbības apmeklē arvien vairāk skolēnu no 2. līdz 12.klasei. Tajās piedalās apmēram puse no gandrīz 200 audzēkņiem. “Nāk dažādi bērni. Ir no ģimenēm, kur nav bijis siltuma. Tiem pat iedegta svecīte nozīmē daudz. Bet ir arī citādi. Visiem patīk darboties, jo skolā pēc stundām ir daudz brīva laika,” vērtē skolotāja. Ticības mācības kabinets ir iekārtots kā kapella. Tajā var ieiet katrā laikā, lai atvieglotu sirdi sarunā ar Dievu un nomierinātos. “Skolā ir bērni ar dažādām rakstura īpašībām, bet kapellā vēl nekad nekas nav pazudis. Ir daudz svētbilžu un relikviju, taču acīmredzot viņi jūt cieņu un bijību,” secina Teresija.
Meklē atbildes
Viņa jūt tukšumu skolēnu sirdīs. Tāpēc pats svarīgākais ir saprast – Dievs mani mīl. Bērni nāk uz kapellu un lasa, rotaļājas, zīmē un liek puzles. “Liela bagātība ir 88 svētbildes no Vecās un Jaunās derības. Tagad ir redzamas svētbildes ar Ziemassvētku tematiku un pārrunājam, kas tajās ir attēlots. Skolēni atbildes meklē bērnu Bībelē, garīgās literatūras izdevumos un priecājas, kad izdodas atrast,” skaidro T.Krutina. Tur ir Kains un Ābels, tur ir pasaules radīšana un, protams, Jēzus Kristus dzimšanas aina Betlēmē.
Karogu, kur Jēzus attēlots kā Dieva jērs Golgatas kalnā, skolai dāvināja Kanādas Laju māsas. Teresija mācās Romas Laterāna universitātē 6.kursā. “Tā man ir otra augstskola mūža nogalē. Tur lekcijas lasa arī pasniedzēji no Kanādas, Amerikas, Beļģijas, Ungārijas, Šveices un Vācijas. Man jautāja, vai kāds nav no bāreņu patversmes vai internātskolas. Es biju vienīgā, un tāpēc pārvedu dāvanu mājās,” komentē T.Krutina. Tā noder, lai mācītu septiņus sakramentus, kas izplūst no Dieva jēra. Bērni secina, cik sakramentu – Dieva žēlastības – ir ieguvuši un kas vēl jādara, lai saņemtu pārējos.
Saņem dāvanas
Bībeles apvienība skolai dāvināja videokaseti par Jēzus dzīvi. Žurnāla “Katoļu Dzeive” redaktore sūta ne tikai žurnālus, bet arī grāmatas. “Atbrauc pie mums, nofotografē, un tad sevi redzam izdevumos. Tas ir bērniem liels prieks. Zviedru ģimenes, kur brīvdienās dzīvo mūsu audzēkņi, uzzināja par skolas ticības mācības kabinetu, un arī sagatavoja veltes,” norāda Teresija. Viņai ir sakrāts daudz grāmatu un svēto relikviju, kas tagad atrodas internātskolas kapellā. Gadās, ka kāds audzēknis no mājām atnes vecu un saplēstu svētbildi. Skolā to salīmē, un devējam ir gandarījums. 20 bērniem Zviedrijā ir ģimenes, kuru locekļi tos apciemo. Otrdien atveda viņu Ziemassvētku sūtījumu – 25 kastes ar dāvanām bērniem. Tajās ir rotaļu mašīnas, lelles un spēles.
Teresija atceras, ka viņai arī Ziemassvētkos bija jāiet uz skolu. Māte trīs māsas modināja agri, lai kopā noskaitītu lūgšanu. Tad iededza sveci un izdalīja oblatu – Ziemassvētku Dieva dāvanu. “Tas ir maizes laušanas rituāls, kas rada kopības izjūtu ģimenē. Oblatu dalu bāreņiem, kas arī svētkos ir skolā. Tā var sagatavot savu sirsniņu Jēzus bērna atnākšanai,” akcentē skolotāja. Tagad ticības mācības nodarbībās turpinās sarunas par adventi – ko nozīmē četras sveces un nedēļas – gaidīšanas laiks. “Secinām, ka svarīgākais ir darīt labus darbus, lai iepriecinātu cits citu un sagaidītu atnākam brīnumu,” saka T.Krutina.
Gaida brīnumu
Teresija ir piedzīvojusi daudz grūtību, bet vienmēr viņa “redz gaismu tuneļa galā”. “Nav paveicies ar dēlu, bet tomēr Dievs sargā mūs, jo vēl dzīva ir mana māte. Domāju, ka daudzreiz neizturētu smagumu, ja man nebūtu šī gaišuma. Es to uzskatu par brīnumu,” viņa saka. Skolotāja domā, ka Dieva dāvana ir arī tā, ka ticības mācības nodarbības apmeklē daudz bērnu. Reizēm viņa pat rājas, jo telpa ir maza un atnāk vēl tie, kam nodarbība paredzēta citā laikā. Teresija gaida Ziemassvētkus kā balto brīnumu un lūdz par jaunatni, lai tā sargātos no alkohola un narkotikām. “Kaut cilvēki saprastu, kādu postu un ļaunumu rada alkohols!” viņa lūdz.
Pasaule ir sarežģīta, un bērniem vieniem tajā ir grūti. “Ja mazam iemāca, ka Dievs visu redz, mīl viņu un gaida labus darbus, tad viņš tos darīs. Bet ļaunie spēki darbojas tur, kur nav Dieva. Bērni negrib būt ar tiem. Domāju, ka viņiem internātskolā būs iedota ceļamaize. Nezinu, vai arī pēc tam mani audzēkņi steigsies uz baznīcu un lūgs, taču kāda sēkla būs kritusi sirdīs,” cer Teresija.
