Šobrīd tiek diskutēts un tiks lemts par to, vai eksprezidentiem ir jāsamazina sociālās garantijas. Ir iecerēts, ka turpmāk bijušajiem prezidentiem pēc prezidentūras beigām nepienāksies dzīvoklis, bet būs lielākas pensijas, un tie bijušie prezidenti, kas pēc amata termiņa beigām vēlēsies iesaistīties politikā un kļūt par ministriem vai deputātiem, nevarēs saņemt eksprezidenta pensiju. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ir uzsākts pareizs ceļš, jo uzskatu, ka viņi ir maz ko darījuši, lai celtos tautas labklājība. Šīs privilēģijas noteikti ir jāsamazina. Kamdēļ ir jātērē tik milzīgi līdzekļi? Galu galā tā taču ir visu mūsu nodokļu maksātāju nauda. Un vēl jau arī automašīnas viņiem tiek atstātas un sekretāres. Apsveicami, ka to šobrīd ir ierosinājis pašreizējais prezidents Andris Bērziņš. Parastie mirstīgie par to jau sen runāja, bet, kad ierunājas smagsvars, tad uzreiz arī kaut kas sāk notikt. Vēl es uzskatu, ka arī deputātu privilēģijas noteikti būtu jāpārskata. Kur tad ir tā mūsu labklājība? Esam novesti tikai līdz krīzei. Man šķiet, ka nenāktu par sliktu arī samazināt kopējo Ministru kabineta deputātu skaitu. Citās lielākās valstīs uz daudziem miljoniem iedzīvotāju procentuāli ir pat vēl mazāk deputātu nekā mūsu mazajā valstī. Domāju, ka pilnīgi pietiktu ar 50. Nebūtu arī tik daudz kašķu, un arī konkurence būtu lielāka, kas, iespējams, veicinātu to, ka tur iekšā iekļūtu gudrākie prāti. Arī birokrātu mūsu valstī ir milzīgi daudz, un arī tiem ir milzīgas algas un privilēģijas. Pie varas esošie nodrošināja tik sev labas algas un dzīves apstākļus. Par tautu vismazāk tiek domāts!
