Divdesmit sešus gadus vecajai gulbenietei Oksanai Ejubai vārdu izraudzījusies mamma. “Man viņas izvēle patīk,” smaidot atzīst arī pati Oksana. Draugi gaišmataino sievieti ar vērīgo acu skatienu sauc par Oksu, jo tā vārds skan īsāk. Oksana tam neiebilst.
Patīk oranži ziedi
Oksana stāsta, ka uz vārdadienu ciemiņus neaicinot. Viņi paši ierodoties. Nekad neesot bijis tā, ka 28.oktobra vakarā izpaliktu apsveikumi, ziedi un dāvanas. “Man ļoti patīk, ja dāvina ziedus. Vienalga, kādus. Neesmu izvēlīga. Priecājos par visiem. Īpaši par ziediem, kas ir oranžā krāsā. Draugi to zina, tāpēc vārda un arī dzimšanas dienā parasti ir daudz ziedu. Svētki paiet, bet ziedi vēl ilgi sagādā prieku,” stāsta Oksana.
Piegriež un sašuj
Ikdienā viņa strādā šūšanas firmā, kas atrodas bijušās rūpnīcas “Alfa” telpās. “Esmu apģērbu piegriezēja, tāpēc darbdiena ir saistīta ar piegriešanas cehu. Piegriežu visus apģērbus, atbilstoši pasūtījumam. Tās ir gan kleitas un svārki, gan blūzes un daudz kas cits,” stāsta Oksana. Viņa sevi neuzskata par profesionālu šuvēju, bet, ja vien ir nepieciešams, prot arī pašūt kādu jaunu tērpu deviņgadīgajai Līvai, kura apmeklē modeļu skolu, tāpēc Oksanas mājās šujmašīna dzied itin bieži. Pati sev gan Oksana tērpus nešujot.
Zīmē un glezno
Brīvajā laikā, kā arī brīžos, kad gribas attālināties no kādas kaitinošas problēmas un atbrīvoties no iekšējā stresa, Oksana labprāt zīmē un glezno. Zīmējumi jau vairākus gadus krājas mapē, bet nelielās gleznas viņa labprāt uzdāvina kolēģiem. “Visbiežāk gleznoju kluso dabu. Ainavas – retāk. Visskaistākās parasti izdodas ziemas ainavas. Man ļoti patīk tie brīži, kad riet saule un tās staros vizuļo sniegs,” stāsta Oksana. Savulaik viņa mācījusies Gulbenes mākslas skolā. Laba zīmētāja bijusi arī Oksanas mamma. Oksana nenoliedz, ka labprāt sarīkotu savu darbu izstādi, ja vien kāds uz to pamudinātu. Mammas zīmējumus labprāt novērtē arī septiņus gadus vecais dēls Dāvids.
Esmu cīnītāja
“Neganti cīnās par mīlestību, par nepiepildītām cerībām un bieži divkaujā arī uzvar,” tā personvārdu raksturo to pētnieki. Oksana atzīst, kas pēc dabas esot cīnītāja. “Vienmēr saku to, ko domāju, un protu par sevi pastāvēt, neļaujot kāpt citiem uz galvas. Visvairāk par sevi pastāvēt iznāk darbā. Arī citiem cilvēkiem šajā laikā iesaku nepadoties pirmo grūtību priekšā,” Oksana dod padomu. Citām Oksanām viņa vēl vienmēr kārtīgi nosvinēt ne tikai vārdadienu, bet arī citus svētkus.
