Jautrīte Ķiploka dzīvo Beļavas pagasta Ozolkalnā, Saules ielā. Arī viņas mājoklī, kas izvietojies kotedžas tipa ēkas divos stāvos, lai palūkoties, ko dara saimniece, saule pa logu ieskatās gan rītos, gan pēcpusdienā.
Ir svētku sajūta
“Ozolkalnā dzīvoju visu mūžu. Cik atceros, vārdu Jautrīte man esot devis tēvs, jo manu vecāko māsu sauc par Skaidrīti. Abi šie vārdi ir nedaudz līdzīgi. Sākumā man savs vārds nepatika. Ar laiku pieradu, lai gan manam raksturam vārds īsti nav piemērots, jo neesmu pārāk jautra. Drīzāk, kā mēdz sacīt, piezemēta. Kāds nu tas vārds ir, tāds jāvalkā,” saka Jautrīte, kura vārdadienu nosvinēja jau pirmdien, 26.jūlijā. Viņa atceras, ka savulaik Beļavas pagastā dzīvojusi arī otra Jautrīte. “Kad mans dēls mācījās vidusskolā, tad viņa klasē mācījās, ja pareizi atceros, Jautrīte Briede. Vairāk Jautrīšu nezinu,” piebilst sieviete. Vārda īpašniece domā, ka pensijas vecuma cilvēkam šis vārds neesot piemērots, jo izrunājams tikai pamazināmā veidā. Jautrīte neatceras, ka viņas vārds būtu kaut kā saīsināts vai kāds būtu nosaucis viņu citā vārdā. “Manam raksturam vairāk piestāv uzvārds, jo tam ir savs spīvums,” piebilst Jautrīte. Gan vārda, gan dzimšanas dienā apveikt Jautrīti vienmēr ierodoties bērni, mazbērni, radinieki un draudzenes. “Parasti jau sanāk prāva čupiņa, jo man ir pieci mazbērni. Dažs jau tik liels, ka knapi varu apkampt,” smaida Jautrīte.
Esam apdalīti
Savulaik Jautrīte strādājusi Gulbenes Patērētāju biedrībā, bet pēdējie 27 darba gadi aizvadīti Ozolkalna pamatskolā, strādājot par auklīti. Šobrīd Jautrīte izbauda pelnīto atpūtu. “Kad sāku strādāt skolā, bērni bija mierīgāki, ar mazākām prasībām nekā pēdējos darba gados. Savulaik internātā uzraudzīju 46 un pat 50 bērnus. Tagad gan uz skolu sirds īpaši nevelk, jo tāpat pietiek darāmā. Savu laiku prasa dārzs. Arī kāds mazbērns vienmēr ir pie manis. Vienīgi ziemā ir garlaicīgāk,” saka Jautrīte. Viņa sūrojas, ka, tāpat kā citi ozolkalnieši, jūtoties apdalīta, jo Ozolkalnā neesot ne tautas nama, ne pasta, ne veikala, ne estrādes. “Esam palikuši tik tukši, cik nu vien var būt. Arī uz Gulbeni katru dienu neaizbraukt. Iztieku ar to, ko man atved bērni. Nav jau tā, ka esmu noskumusi vai norūpējusies. Prieku rodu katrā ikdienas sīkumā. Ir jāprot priecāties par mazumiņu,” piebilst Jautrīte.
