Lejasciemietes Baibas Vanagas krāšņo puķu dobi konkursam pieteica Māra Breiere. Dienā, kad ieradāmies Rīgas ielā 10, lai apskatītu dobi, tās saimniece svinēja savu dzimšanas dienu. “Gadus gan neminiet, jo pati tos neskaitu,” bilda jubilāre, vedinot apskatīt dobi.
Mīl kopš bērnības
Viņas dobē skujeņu zaļums lieliski sasaucas ar spilgtiem ziedu akcentiem. Pelēcīgo klājenisko kadiķi atdzīvina koši dzeltenu atraitnīšu puduris, ābeļzaru radītajā paēnā liesmo cīnijas. Majestātiska roze lepni raugās pāri tūju zaļajiem cekuliem. Krāsu toņi nomaina cits citu. Grūti pat noticēt, ka savulaik puķu dobes vietā bijis sakņu dārzs. Baiba pamazām likusi dārzam atkāpties, atvēlot vietu puķēm.
“Mana puķu mīlestība līdzinās hroniskai slimībai, ar ko “saslimu” jau agri bērnībā. Ar katru mūža gadu tā ir laidusi savas saknes arvien dziļāk un dziļāk manī. Kur tikai neesmu braukusi, lai iepazītu jaunus dārzus, kādās tik stādu audzētavās neesmu bijusi, lai iegādātos atkal kaut ko jaunu. Draudzenes puķu stādus ir sūtījušas pa pastu. Izrādās, ka neesmu vienīgā, ko pārņēmusi puķu mīlestība. Tādu cilvēku ir daudz. Mēs cits citu atrodam gan ar avīžu un žurnālu starpniecību, gan apmeklējot izstādes un puķu audzētāju seminārus. Puķu slimība ir neārstējama kaite,” saka Baiba.
Tas ir burvju mirklis
Saimniece ir pikta uz kādu dārza arhitekti, kura viņas dobi nodēvējusi par “pērlīšu miskasti”. “Kāda tā “miskaste”, ja dobē man katra puķīte ir mīļa un sirdij tuva!” uzskata Baiba. Brīdi, kad uzdīgusi mazā sēkliņa, kad pamazām stādiņš stiepjas garumā, līdz klāt ir ziedēšanas laiks, puķu mīļotāja dēvē par burvju mirkli. “Puķes ir manas zāles. Man nav laika klausīties, kas kur sāp, vai ļauties sliktam noskaņojumam, jo katru dienu ir jāgādā par tām. Arī savu vedeklu esmu iemācījusi mīlēt puķes. Viņa vienmēr atceras, ka mana dēla draugi savulaik teikuši, ka vīramāte būs laba, bet puķes gan nāksies ravēt un laistīt,” stāsta saimniece.
Sajūt, ka mīl
Daudzas korekcijas puķu dobē diemžēl veic daba. Pagaidām Baibai vēl roka neceļoties, lai krietni apgrieztu trīs skujeņus, kas apdeguši februāra saulē. Viņa norāda, ka dobē arī perfektumu meklēt nevajagot, jo netiekot ievēroti stingrie norādījumi par krāsu saderību. Visu diktējot sirds. Ja puķe jūtas labi tur, kur iestādīta, tad tā tur arī paliekot. “Puķes sajūt, ka cilvēks tās mīl. Lai gan man ir daudz retu puķu, tomēr tā ir tikai niecīga daļa no tā klāsta, kāds pieejams. Dobē pietiek vietas vēl daudzām puķēm. Puķu mode nāk, aiziet un pāriet. Man ir daudz ieceru, kur vēl vajadzētu aizbraukt, lai iegādātos jaunas interesantas puķes. Puķes mēdzu arī zagt, jo tā ir pārbaudīta patiesība, ka tās labāk aug,” saka Baiba.
