Ansim šobrīd ir aptuveni divi gadi. Liktenis viņam izvēlējies ģimeni, kurā respektē viņa paradumus un vēlmes.
Ansim šobrīd ir aptuveni divi gadi. Liktenis viņam izvēlējies ģimeni, kurā respektē viņa paradumus un vēlmes. Viņš parasti atsaucas uz savu vārdu, bet doties pie saucēja vai ne vienmēr izlemj pats.
Pirms Anša ierašanās valmieriešu Kliesmetu dzīvoklī mituši kāmīši, dzīvojusi arī dekoratīvā žurka, pēc kuras vēl tagad visi skumst, jo šis dzīvnieks ar savu piemīlību spēj pārvarēt aizspriedumus, kādi valda cilvēku apziņā par viņas sugas brāļiem – lielajiem, pelēkajiem grauzējiem. Kaut gan arī pa paklāju ļekatojošais trusis droši vien pārmēru kārtīgajiem varētu likties kaut kas nesaprotams, ko izstieptā rokā saņemtu vajadzētu nest ārā no dzīvokļa un novietot kaut kur pagalma stūrī uzmeistarotā trušu būrī. Taču Ansis, tāpat kā pirms viņa šajā ģimenē audzētā žurka, ir īpašs gadījums.
Liktenis bija labvēlīgs
Todien vecākā no Kliesmetu meitām – Krista, ejot pa ielu, ieraudzījusi, kā mazu, melnu kamoliņu triec suņi, kuri nepārprotami to bija atzinuši par veiksmīgu medījumu. Ja dzīvnieciņš arī būtu spējis izmukt no pusdienu maltīti noskatījušajiem zvēriem, tad visdrīzāk gals viņu sagaidītu zem mašīnas riteņiem. Tomēr liktenis bija labvēlīgs, un Ansis ne vien izglāba savu truša dzīvību, bet arī ieguva jaunas mājas. Kad bija nomierinājies trīcošais dzīvnieciņš un attapušies arī viņa glābēji, nolemts, ka jādodas meklēt pundurtruša saimniekus, jo saprotams, ka pilsētas centrā diezin vai klīst bezsaimnieka savvaļas īpatnis, kurš izmēros gan atgādinājis trusēnu, bet nepārprotami bijis īsts pundurtrusis.
Sirdij jāsastingst šausmās
Apvaicājot kaimiņus, truša saimnieki drīz atrasti, bet viņi īpašu sajūsmu par zuduma atrašanos nav izrādījuši. Drīzāk pretēji, ar prieku atdevuši arī Anša, kā izrādījies sauc atradeni, mājokli – glītu būrīti, kuru kopā ar mazo pundurtrusi viņu puikam bija uzdāvinājuši radinieki, nemaz nepainteresējoties, vai jaunais iemītnieks šajā ģimenē ir vēlams un tiks mīlēts. Tā nu Ansim drīz vien pēc tam, kad dāvanas saņēmēja interese par viņu mazinājās, bija jādzīvo mājas pagalmā, kur zāles netrūka, bet tādai mazai truša sirdij ne reizi vien bija jāsastigst šausmās. Gluži kā tajā dienā, kad, bēgot no suņiem, viņš metās ārā no pagalma vēl plašākā pasaulē, nekā tā bija viņa saimnieku durvju priekšā.
Viss, ko vēlas pundurtrusis
Šodien Ansim ir gandrīz viss, ko var vēlēties pāris gadus vecs pundurtrusis. Īstai laimei droši vien vēl vajadzētu pūkainu pundurtrušu meiteni, bet šo problēmu jauniegūtie saimnieki apsolījuši atrisināt.
Krista pagatavojusi košu kakla siksniņu, kuru Ansis varonīgi pacieš, jo ar to saistās pastaigas svaigā gaisā. Jāpiebilst, ka pastaigās viņš dodas tikai tad, ja gaisa temperatūra ir virs desmit grādiem. Nedaudz traucējoša ir pārlieku lielā uzmanība, ar kuru pūkaini apvelta kaimiņu bērni, bet var jau saprast arī viņus. Ne vienmēr tos, kurus izved pastaigā pavadiņā, drīkst noglāstīt, nebaidoties saņemt pretī zobu šņakstus vai, labākajā gadījumā, nepārprotamu rūcienu.
Biatlonista pozā pēta ekrānu
Lielākais nedarbs, kuru Ansis pamanījies pastrādāt savā jaunajā miteklī, tika izdarīts, kad viņš bija nolēmis kļūt par hakeri. Trusis paliek trusis, viņš neuzdrošinājās ķerties klāt datorpelei vai klaviatūrai, bet nolēma klusiņām paskrubināties ap vadiem. Saimnieki nesaprata vai, pareizāk sakot, pārprata viņa nodomus, tāpēc tagad Ansis visu laiku jūt pastiprinātu, uz sevi vērstu uzmanību brīžos, kad viņš cenšas tuvoties datora galdam. Brīvajos brīžos, kad saimnieki aizmirsuši izslēgt televizoru, Ansis labprāt ieraušas dīvānā un, nogūlies savā mīļākajā – biatlonista – pozā, pēta ekrānā notiekošo. Šādu relaksācijas pozu ar uz priekšu un aizmuguri izstieptām ķepām viņš ieņem arī pēc lielā prieka dejas.
Truša sirds ielīksmojas
Saprotams, ka Anša dzīves telpa ir būrītis, paklājs, grīda. Ja kāds no viņa jaunās “ģimenes” apsēžas uz grīdas, kas nepārprotami nozīmē, ka viņš ir atnācis ciemos pie Anša, truša sirds ielīksmojas, un viņš sāk prieka deju. Galvenais šajā dejā ir sajūsma, ar kādu tiek sniegts priekšnesums, – pieci apļi uz vienu pusi, pieci uz otru pusi apkārt ciemiņam. Tad ir spēku apsīkums, biatlonista poza un pēc tam, ja skatītāji ir paveikto novērtējuši, viņu noglāstot vai pabužinot, neliela kažoka sakopšanas procedūra. Ansis ir ļoti tīrīgs dzīvnieciņš. Mīts ir arī tas, ka truši smako, jo nepatīkamo aromātu rada laikus neiztīrīts būrītis vai tā vieta, kur viņš kārto savas vajadzības. Pundurtrusis šajā ziņā ir apzinības iemiesojums un nemēdz, kā dažkārt kaķi, aizmirst, kur un ko drīkst vai nedrīkst. Nekož ģimenes vīriešiem
To, ka viņš ir Ansis, nevis, piemēram, Šmauks vai Ļipainis, melnais kamols zina pavisam droši. Ar savu saimnieci viņiem ir pat noteikts sazināšanās veids. Klusināts svilpiens vai grīdas paskrubināšana ar pirkstu galiem. Taču, ja Ansim tajā brīdī šķitīs, ka ir kāda interesantāka nodarbošanās, viņš vienkārši neatsauksies. Arī tad, ja viņam būs slikts noskaņojums, viņš centīsies kādam iekost. Kādam, bet nekad ģimenes vīriešiem. Vai tas ir respekts vai kāda trusim vien zināma doma, grūti pateikt, bet no rīta viņš vienmēr vispirms cenšas aizskriet un pamodināt nevis Kristu, kas uzņēmusies par viņu rūpes, bet gan viņas brāli – Jāni. Viņš pacietīgi sēž pie Jāņa durvīm, līdz kāds viņam tās paver. Tad seko skrējiens, lēciens gultā, un Ansis mierīgi sēž, skatīdamies laikrakstā vai grāmatā, kuru lasa viņa saimnieks.
