Deju pasaule ir tik daudzveidīga, ka ikviens cilvēks var izvēlēties sev tīkamākos ritmus un soļus. 12 sievietes, kas apvienojušās zem viena nosaukuma “Raganiņas”, par savējām uzskata līnijdejas.
Līnijdeju grupu septīto gadu vada Solvita Skopāne. Dejotājas savu prasmi ir atklājušas ne tikai gulbeniešiem, bet arī ārpus novada robežām.
“Neesmu šīs grupas izveidotāja. Ideju, ka arī Gulbenē jādejo līnijdejas, uz pilsētu “atnesa” Elīna Krēsliņa no Lejasciema. Man ļoti gribējās dejot šādas dejas, tāpēc iesaistījos “Raganiņās”, nedomājot, ka varētu kļūt par vadītāju. Vadītāja esmu pirmo reizi mūžā, tāpēc šo soli uzskatu par likteņa izaicinājumu. Pirmajās reizēs nebija viegli nostāties visu priekšā un teikt: “Sāksim!”,” atzīstas Solvita.
Tas ir mūsu brīvais laiks
Vadītāja domā, ka sūrā ikdiena ir tā, kas dejotājām liek būt uzticīgām līnijdejām, jo dejojot aizmirstas visas problēmas, krājas pozitīvas emocijas. Mēģinājumos ”Raganiņas” pulcējas pirmdienās un ceturtdienās. “Jau no pirmajiem mēģinājumiem uzreiz varu pateikt, kuras dalībnieces dejos līnijdejas, kuras no tām atteiksies. Protams, man ir nācies arī kļūdīties. Ir jāpatīk un jāgrib dejot, jo tas ir mūsu brīvais laiks, ko veltām mēģinājumiem. Lai savā brīvajā laikā ar kaut ko nodarbotos, sevi piespiežot, tas būtu muļķīgi. Brīvais laiks ir jāpavada ar prieku un baudu. Ja cilvēks gūst baudu, skatoties televīzijas seriālus, lai tad viņš arī to dara. Ir gadījies, ka dejotāja labākajā gadījumā man piezvana un saka: “Es šodien nebūšu mēģinājumā, jo man ir jāskatās filma. Tu, lūdzu, šodien nemāci jaunu deju!” Cilvēkam ir jāizšķiras par labu kaut kam vienam, bet “Raganiņās” galvenais pamatnosacījums ir: vai es gribu savu brīvo laiku veltīt līnijdeju apguvei,” uzskata Solvita. Indra Jakuba, kura līnijdejas dejo gandrīz astoņus gadus, stāsta, ka tās kļuvušas par viņas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. “Uzzinot, ka tādas iespējams apgūt, nolēmu pamēģināt, ieinteresēja, un tagad dejošu tik ilgi, kamēr veselība atļaus. Divi vakari nedēļā ir paredzēti tikai līnijdejām. Patīkami, ka “Raganiņās” mēs visas dejotājas esam uz viena viļņa,” saka Indra.
Tikai no malas izskatās, ka dejot līnijdejas ir vienkārši. Vienam tās padodas labāk, otram – ne tik labi, bet tas nav galvenais. ”Nekad nebūs tā, ka visas dalībnieces dejos vienlīdz labi. Ja kāda meitene izdomā, ka vēlas dejot “Raganiņās”, kā tas visbiežāk notiek pēc mūsu uzstāšanās, uzreiz tas nebūs iespējams. Ja ir vismaz sešas meitenes, kas izrādījušas iniciatīvu, tad mēs tiekamies un strādājam atsevišķi. Uzskatu, ka cilvēkus, kuri vēl tikai sāk mācīties līnijdejas, nevar iedzīt kompleksos, jo “Raganiņas” dejo jau sarežģītas dejas. Pēc tam, kad jau mazliet ir apgūta šī soļu valoda, jaunās dalībnieces var piedejot klāt “Raganiņām”,” stāsta vadītāja. Dejas “Raganiņām” sameklē Solvita. Ir gadījies, ka no jaunas dejas nākas atteikties jau pirmajā mēģinājumā, jo dejotājām tā “neiet” pie sirds.
Visu dara pašu spēkiem
“Raganiņu” pamatkodolu veido sešas dalībnieces, kuras regulāri piedalās dažādos pasākumos. Ir dalībnieces, kas nāk dejot tikai savam priekam, lai gan varētu uzstāties arī publikai, bet viņas pašas to negrib. Visas līnijdejas esot vairāk vai mazāk vienādas, mainoties tikai mūzika, tā uzskata daļa cilvēku. Bet dejas soļu skaits nevar būt bezgalīgs. Solvita stāsta, ka, izpildot līnijdejas, ir jāiztēlojas, ka cilvēks dejo it kā pret četrām sienām. Pret katru šo sienu tiek izdejota noteikta soļu grupa, kas būtībā nemainās. Dejotājiem ir iespējams ļauties sajūtām un improvizēt. Tad, kad vairs nav jādomā par soļiem, ir iespējams ļaut vaļu rokām, kājām, gurniem. “Mums nav horeogrāfa, kas varētu veidot zīmējumu. Esam vērojušas līnijdejas, ko veidojusi horeogrāfe, kur tiek variētas soļu grupas, mainītas līnijas un tamlīdzīgi. Man pašai arī gribētos izveidot horeogrāfiju kādai dejai, bet baidos, jo nekad neesmu to darījusi, lai gan tas būtu vēl viens apliecinājums tam, ka “Raganiņas” ar visu tiek galā pašas,” saka Solvita. Dalībnieces pašas, iztiekot bez sponsoriem, gādā par jauniem tērpiem, meklē iespējas uzstāties, ”samet” naudu, lai iegādātos degvielu un kaut kur aizbrauktu. Viņas atminas tikai vienu gadījumu, kad ar savu dejotprasmi esot iepatikušās kāda krodziņa īpašniekam Cēsīs, tāpēc viņš, pārliecinājies, ka kantrimūzikas vakari krodziņam dod labu pelņu, sedzis izdevumus par degvielu. Dalībnieces apsvērušas iespēju piedalīties kantrimūzikas festivālā Bauskā, bet pagaidām no šīs iespējas atteikušās. Festivāla rīkotāji ir noteikuši, ka dalībnieki nevar ierasties tikai uz koncertu, bet mēģinājumiem jāpulcējas jau nedēļas vidū. “Raganiņām” tas nozīmē kavēt darbu, kas nav iespējams.
Būt par sievieti nav sods
Līnijdejas uzskatāmas par vīriešu dejām, jo to pirmsākums ir meklējams Teksasā, kur vīrieši pēc lopu ganīšanas plašajās prērijās sapulcējās vietējos krodziņos, iedzēra tekilu un dejoja.“ Latvijā sievietes līnijdejas sāka dejot tāpēc, ka mums trūkst vīriešu, kas gribētu būt aktīvi. Diemžēl ne visām sievietēm blakus ir otrs cilvēks – vīrietis, kurš grib dejot. Vai tas kāds sods, ka mēs esam sievietes? Vai mēs nedrīkstam dejot? Ir bijusi nostāja, ka mūs uzaicina kuplināt kādu pasākumu, bet skatītājas sievietes ir neapmierinātas, ka vīriešu jau tā maz, bet te vēl pulks sieviešu atbraucis. Diemžēl arī Gulbenē mūs īpaši nemīl. Paldies mūsu jaunajam pasākumu organizatoram Edijam Frīdenbergam, ka viņš rada iespēju arī mums dejot Pilsētas svētkos,” bilst Solvita.
Dalībnieces atzīst, ka “Raganiņās” ir iespējams gūt arī atbalstu tādos brīžos, kad vajadzīgs labs padoms, jo pa šiem gadiem dalībnieces cita citu ir labi iepazinušas. Kopīgi ir svinēti arī dažādi pasākumi. Būtiski, lai dejotājām ir svarīgs arī pārējo ģimenes locekļu atbalsts. Nav stingri noteikts, ka uz pasākumu obligāti jābrauc visām dejotājām. Vienmēr kopīgi tiek izlemts, kā rīkoties, jo “Raganiņās” viss notiek demokrātiski. Starp cilvēkiem, kas vēlas apgūt līnijdejas, vecuma ierobežojuma nav. Visu izšķir tas, vai cilvēks spēj kustēties, vai spēj regulāri apmeklēt mēģinājumus, vai vēlas gūt patīkamas emocijas. “Tas ir tikpat kā iet uz baseinu. Augums iztaisnojas, prāts nomierinās un pat pēc smagas darbdienas aizmirstas visas problēmas. Mēs pašas bieži vien brīnāmies, kā tas var būt, ka visu laiku gribas doties uz mēģinājumiem. Dzīvē ir visādas situācijas, kad tieši tajā dienā un laikā ir darāms kaut kas neatliekams, bet nekad nav bijis tā, ka, eh, šodien negribas iet,” saka Ginta Silantjeva, kura līnijdejas dejo jau septiņus gadus.
