Iveta Gargurne un Ruta Abramova ir ieguvušas Ģimenes psihoterapeita prakses atļauju, un abas var strādāt par konsultējošiem ģimenes psihoterapeitiem.
Iveta Gargurne un Ruta Abramova ir ieguvušas Ģimenes psihoterapeita prakses atļauju, un abas var strādāt par konsultējošiem ģimenes psihoterapeitiem.
Gulbenes rajonā viņas ir pirmās ģimenes psihoterapeites. Latvijas Ģimenes psihoterapeitu biedrība piedāvāja ģimenes psihoterapeitu mācības, kas ilgs trīs gadus. Pēc pirmā gada studenti var sākt veidot savas prakses.
“Pie ģimenes psihoterapeita dodas visa ģimene, kas dzīvo zem viena jumta. Ja problēma ir vienam, tad visai ģimenei ir kāda reakcija. Psihoterapeits ārstē dvēseli, tātad ģimenes psihoterapeits dziedina visas ģimenes dvēseli. Mūsu cilvēki gan vēl nenovērtē, cik svarīgi ir nākt visiem. Ja var pārliecināt un radīt sajūtu, ka pie ģimenes psihoterapeita jānāk visiem, tad praksē nav gadījumu, ka terapiju atzītu par zemē nomestu laiku. Tad klienti arī atrisina savas problēmas,” saka I.Gargurne.
R.Abramova uzskata, ka ģimene pati vislabāk jūt, kad viņu mājās ienāk problēmas. “Iespējams, ir mainījusies kāda ģimenes locekļa uzvedība, ir grūti ar kādu no ģimenes kontaktēties, ir jāmeklē ģimenes psihoterapeita palīdzība,” secina R.Abramova.
I.Gargurne atzīst, ka cilvēki ir noguruši, lai sevi mobilizētu dzīvei. “Kaut kas savstarpējās attiecībās neiznāk, neizdodas un cilvēki nolaiž rokas vai arī iekrīt otrā galējībā – par visām varēm tur to, kā nav. Cilvēki šķiroties ir aizvainoti un sāpināti. Var viņus saprast, bet reizēm atriebības nolūkā viņi sāk manipulēt ar kopīgajiem bērniem. Tas ir traki, ko viņi dara! Bērni redz šādas kroplas attiecības. Bērns ir ģimenes spogulītis, viņš parāda visu, kas notiek mājās,” saka R.Abramova.
Ģimenes psihoterapeitam nākoties sadraudzēties ar bērnu, jo mamma sen jau ar bērnu vairs nedraudzējas. Tieši inteliģentās ģimenēs esot vērojamas ārkārtīgi lielas problēmas. Vecāki bērniem izvirza lielas prasības, un bērns vairs nejūt, ka par viņu priecājas, tikai to, kā viņā tiek realizēti vecāku dzīvē nepiepildītie sapņi.
“Vecāki dzīvo dzīvi. Mēs nezinām, kurā brīdī kļūdāmies, kādas sekas tās radīs. No tā sastāv visa dzīve. Ir svarīgi, ka kādā brīdī par to gribam aizdomāties un pajautāt bērnam, kā viņš jūtas par mammas un tēta kādu veiktu darbību. Ikdienā mēs izbļaustāmies, aizcērtam durvis un domājam, ka konfliktu atrisinām. Īstenībā viss iekšā pūst,” secina I.Gargurne.
R.Abramova uzskata, ka ģimenes psihoterapeita palīdzība noteikti būs nepieciešama ģimenēm, kur kāds strādā ārzemēs. “Pieaugušie nemaz vēl neaptver, kādas milzīgas sāpes piedzīvo bērni, kas šeit paliek dzīvot pie vecmammām, vecāku draugiem, kaimiņiem, paziņām,” saka viņa.
Ir maldīgs uzskats, ka ģimenes psihoterapeits pateiks, kā dzīvot tālāk, un atrisinās ieilgušās problēmas. Abas speciālistes apgāž šo uzskatu, uzsverot, ka psihoterapeita uzdevums ir uzklausīt klientu un likt cilvēkam pašam aizdomāties par savu dzīvi, palīdzēt meklēt risinājumus un mainīties.
