Vizītkarte:
Par Renātu
Dzimis: 1991.gada 20.augustā.
Mācījies: Gulbenes 2.vidusskolā.
Studē: Latvijas Universitātē.
Horoskops: Lauva.
Par Evu.
Dzimusi: 1985.gada 2.novembrī.
Mācījusies: Tirzas pamatskolā, Baldones mūzikas skolā, Lizuma vidusskolā, Rēzeknes Augstskolā.
Strādā: “Swedbank”.
Darbojas: Lizuma dramatiskajā teātrī.
Horoskops: Skorpions.
Gulbenieši Renāts Rahimovs un Eva Jeramite ir aktīvi un talantīgi jaunieši. Viņi uzmanību pievērsa Pilsētas svētkos, kad uzstājās jauniešu talantu konkursā. Evai jau mazai patika sacerēt un dungot pie sevis pašsacerētas dziesmas, savukārt Renāts pirms gada pamēģinājis savus spēkus hiphopa un ritma un blūza stilā. Tas iepaticies. “Tagad paša sacerētās dziesmas izpildu tieši šajā stilā,” saka jaunietis.
No karaokes līdz hiphopam
Renāts uzskata, ka hiphopa un ritma un blūza stils, kas parāda atbrīvotību, kur nevis vienkārši ir jāstāv un jādzied, bet var dejot, ir vairāk piemērots tieši puišiem, kuri nespēj vai nevar dziedāt popstilā. No latviešu mūziķiem viņam nav favorīta, kas dzied tieši šajā stilā, patīk vien atsevišķas dziesmas.
Renāts stāsta, ka viss sākās pavisam spontāni. “Izvēlējos kaut kādu dziesmu un pamēģināju to nodziedāt šajā stilā, un tas aizgāja. Tagad gan, klausoties savus iepriekšējos ierakstus, man ne sevišķi tie patīk. Laikam tāpēc, ka palieku vecāks, pieaug meistarība un pirmie ieraksti šķiet bērnišķīgi. Ar gadiem viss mainās,“ filozofiski noteic Renāts.
Viņš atceras, kā bērnībā kopā ar māsu Dinu dziedāja karaoki. Tas viņu aizrāva, iespējams, māsa arī bija tas cilvēks, kas ieveda viņu mūzikas pasaulē. “Kad pamēģināju uzrakstīt savus pirmos dzejoļus, biju pārsteigts, cik tie izdevās skanīgi un liriski,” saka Renāts un piebilst, ka viņa māsai pat ir iznācis savs dzejoļu krājums. Tas gan nav nopērkams veikalos, jo krājums iznācis nelielā apjomā un ticis uzdāvināts tuviem cilvēkiem.
Muzicēšanu novārtā neatstās
“Kad manī ir iekšējs saviļņojums, uzjundī emocijas, piemēram, redzu skaistu meiteni, man gribas uzrakstīt un veltīt viņai dziesmu,” saka Renāts un piebilst, ka vārdi dziesmām “nāk viegli”. Galvenais, lai ir ideja, iedvesma un neviens netraucē.
Renāts ir sacerējis divpadsmit dziesmas. Visas pārsvarā ir krievu valodā. Pirmie, kam viņš tās parāda, uztic un nodod kritikai, ir draugi un arī māsa. “Man nav pasniedzēja vai cilvēka, kas pamāca, kas un kā būtu jādara, lai viss sanāktu vēl labāk. Es nekad neesmu mācījies arī mūzikas skolā. Visu daru pats. Padomu dod māsa vai draugi. Viņi klausās, novērtē, dažreiz arī iesaka, kā būtu labāk,” stāsta Renāts.
Viņš neslēpj savu sapni piedalīties arī lielākos muzikālos projektos. Līdz šim viņš ir kāpis uz savas skolas skatuves, dziedājis dažādos svētkos, kurus organizē jaunieši, lai izpildītu tieši savas sacerētās dziesmas. Renāts atzīst, ka uztraukums ir tikai pirms uzstāšanās. “Kad tieku uz skatuves, jūtos brīvi.”
Puisis sola, ka muzicēšanu novārtā neatstās arī studiju laikā. Šogad viņš ir absolvējis Gulbenes 2.vidusskolu un studēs datorzinības Latvijas Universitātē. “Ja mani aicinās uzstāties, to arī darīšu. Neatteikšu,” saka Renāts.
Cer piepildīt savu sapni
Evai tāpat kā Renātam padodas dzejoļu un dziesmu rakstīšana. Viņai ir arī kāds nepiepildīts sapnis – kādreiz pabeigt savu muzikālo izrādi, kuru iesākusi rakstīt, mācoties vēl vidusskolā. Izrāde ir par vidusskolas laiku un dažādiem notikumiem, kas tad risinājušies un bija būtiski Evai. “Šie notikumi ir tiešām izrādes vērti. Muzikālā izrāde jau ir pabeigta, bet vēl ir tikai jāapstrādā. Protams, tagad, kad to pārlasu, es uz visu skatos citādāk, tāpēc kaut kas ir arī jāpamaina. Pat dejas izrādei jau iestudētas. Ir tikai jāsaņemas, lai to visu pabeigtu līdz galam. Doma ir šo izrādi saistīt ar labdarību. To naudu, ko savāktu, rādot šo izrādi, varētu ziedot labdarībai,” ir iecerējusi Eva.
Viņa būtu priecīga, ja varētu savā dzīvē apvienot dziedāšanu, dejošanu un teātra spēli, bet ne vienmēr notiek tā, kā ir iecerēts un kā gribas. Mācoties 8.klasē, Eva izdomāja, ka savā dzīvē grib kaut ko mainīt. Viņa bija nolēmusi būt komponiste un dziedātāja un vēlējās saistīt savu dzīvi ar skatuvi. “Tas bija liels pavērsiens, kad es aizgāju mācīties uz Baldones mūzikas pamatskolu, kur pabeidzu 9.klasi. Tur pastiprināti apguvu mūziku un tieši klavierspēli. Domāju, ka turpināšu mācības saistībā ar mūziku, bet dažu apstākļu dēļ atgriezos atpakaļ uz Gulbenes novadu un turpināju mācības Lizuma vidusskolā. Tagad viņa strādā bankā. “Man vienmēr ir paticis strādāt ar naudu un dokumentiem. Pēc 12.klases gāju studēt svētku režiju uz Kultūras koledžu. Man tur patika. Bet finansiāli bija grūti mācīties un reizē strādāt, tāpēc mācības iekavējās un sapratu, ka netikšu ar visu galā. Tad atradās pastāvīgs darbs Gulbenē, bankā, un es devos studēt uz Rēzekni, jo tas ir tuvāk. No kultūras tagad esmu pavisam citā jomā. Tā jau saka – tiem, kam nepiepildās savi sapņi uz skatuves un mākslā, tie parasti izvēlas studēt finanses un ekonomiku,” stāsta jauniete.
Man gribas dziedāt!
Eva atceras, ka, mācoties pamatskolas mazākajās klasēs, līdz mājām bija ļoti garš ceļš. “Vienmēr, kad es devos no skolas mājās, kaut ko dungoju, un parasti tās bija nevis kaut kādas pazīstamas melodijas, bet tādas, kas vienkārši tajā brīdī nāca man prātā. Pirmais dzejolis bija par pavasari, bet par ko bija pirmā pašsacerētā dziesma, Eva vairs neatceras. “Kad mācījos pamatskolā, vienkārši tāpat bez iemesla dzejas vārdi paši nāca galvā. Pamatskolā dzejoļi bija par dabu, par putniem, vidusskolā – par pirmo mīlestību, bet šobrīd gan nerakstu ne par dabu, ne par mīlestību, bet gan par laiku. Mūziku savām dziesmām komponēju pati. Visgrūtāk ir izdomāt vārdus, melodijas nāk pašas no sevis,” stāsta Eva, kura mūzikas skolā ir mācījusies tikai vienu gadu.
Eva atzīst, jo vecāka paliek, jo kritiskāk pret sevi izturas. “Vislabāk jūtos, spēlējot teātri vai dejojot, bet dziedot man ir uztraukums. Taču man gribas dziedāt, un es to daru! Apzinos, ka mana balss varbūt nav tā labākā, jo neesmu nekur īpaši pie pasniedzējiem mācījusies. Man svarīgi būtu individuāls darbs ar pasniedzēju. Tas dotu daudz vairāk, bet nezinu, cik reāli to ir piepildīt,” saka Eva.
Arī tagad palaikam, kad Evai ir iedvesma, viņa turpina sacerēt dzejoļus un dziesmas. Viņa sapņo piedalīties koncertos arī ārpus Gulbenes novada. Idejas esot, tikai pietrūkst laika. Par laika trūkumu sacerēta arī viņas pēdējā dziesma.
