Tirzmalietis Kārlis Jansons ne tikai prot kalt skaistus svečturus, kuros izmanto latviskus rakstus, par ko jau “Dzirkstelē” rakstījām.
Tirzmalietis Kārlis Jansons ne tikai prot kalt skaistus svečturus, kuros izmanto latviskus rakstus, par ko jau “Dzirkstelē” rakstījām. Viņš zina arī, kā pareizi rokama aka, lai tās grodos pat tik sausā vasarā, kāda bija pagājusī, netrūktu ūdens.
Aku rakšanas prasmi viņš nolūkojis bērnībā, kad kopā ar tēvu ne reizi vien devies rakt aku. Kārlim piemīt arī racionalizatora talants, kas allaž mudina no it kā pierastā un zināmā izgatavot kaut ko jaunu un noderīgu.
“Cītīgi sekoju informācijai par dažādām tēmām un ne vienmēr esmu vienisprātis ar speciālistu paustajiem viedokļiem. Piemēram, izteikumam, ka ūdens trūkumu akās var atrisināt aku padziļināšana, tīrīšana vai pat jaunas rakšana,” saka Kārlis Jansons.
“Mans tēvs savā mūžā piedalījās 68 aku rakšanā. Lai viss būtu pareizi, par rakšanu viņš konsultējās ar Grestes kungu no Smiltenes. Padomdevējs vairākkārt ciemojās mūsmājās, lai, prombraucot uz Rīgu, kur strādāja institūtā, vestu līdz somu ar dažādiem iežiem. Arī tēvam viņš daudz skaidroja, kā iežu sastāvs ietekmē ūdens noturību akā,” atceras Kārlis un stāsta, ka tēvs aku vietu izraudzījies tik veiksmīgi, ka pieticis, lai aka būtu tikai dažus metrus dziļa.
Rakšanā pieļauj nelikumības
Kārlim Jansonam nav saprotams, kāpēc vienmēr slavē meliorāciju, bet neviens neizsakās par tās ne vienmēr pozitīvo ietekmi.
“Lai augsnes virsējais slānis vienmēr būtu pietiekami mitrs, gruntsūdenim jābūt pareizā līmenī, jo tas ir galvenais aku barotājs. Diemžēl meliorācijas darbu rezultātā gruntsūdens līmenis daudzviet ir pazeminājies. Tā rezultātā lauki visā Latvijā kļūst sausāki. Personīgi esmu bijis liecinieks divu artēzisko aku urbšanas procesam. Pie Gaujienas pienotavas Alūksnes rajonā izurba aku 124 metru dziļumā, to izmērīja un veikumu nosvinēja, lietojot grādīgos dzērienus. Tobrīd viss šķita kārtībā, bet tad, kad aku vajadzēja nodot ekspluatācijā, tās konstrukciju nedaudz izmainīja. Tas liecināja par to, ka notiek kaut kādas nelikumības. Pienotava veica ūdens analīzes. Tās atzina par labām. Šķita, ka viss kārtībā. Bet pēc pāris nedēļām apkārtējās tā dēvētajās gruntsūdeņu akās izsīka ūdens. Apmēram 20 gadus pēc akas urbšanas manu tēvu Gaujienas pienotavā pieņēma par kurinātāju, bet māte strādāja par sviesta meistari. Negaidot sabojājās ūdenssūknis. Lai to salabotu, tēvs sūkni izvilka no akas un joka pēc nolēma izmērīt akas dziļumu. Izrādījās, ka tās dziļums ir tikai 41 metrs, nevis 124, kā tika ierakstīts dokumentos. Tolaik 124 metru dziļas akas rakšana maksāja 3000 latu. Tas liecināja, ka aku racējs bija negodīgi iedzīvojies krietnā peļņā, jo 41 metra akas rakšana maksāja nepilnu tūkstoti latu,” stāsta Kārlis.
Akām savstarpēji ir jāsadzīvo
Otru gadījumu viņš saista ar Jaungulbenes pagastu, kur Jaungulbenes lauksaimniecības skolā audzēkņiem, stāstot par fermu mehanizāciju, viena no tēmām bijusi – akas.
“Nolēmu, ka teorija bez prakses nav nekas, tāpēc skolas saimniecības pagalmā izurbām 38 metru dziļu aku. Ūdens tajā pietika. Gandrīz tajā pašā laikā aku 90 metru dziļumā raka arī pie Jaungulbenes pienotavas. Veica analīzes ūdenim. Tās bija labas.
Lai zemē nepaliktu lieki ūdens padeves cauruļu gali, tos nogrieza, bet griezums tika veikts zemāk par mūsu izraktās akas dziļumu. Divās dienās ūdens tajā izzuda. Nevienam neko nesakot, aizgāju paraudzīties, kāda tad ir tā pienotavas aka. Man pietika ieklausīties tekošā ūdens radītajā troksnī, lai saprastu, kur paliek ūdens no mūsu akas.
Šie ir tikai divi piemēri, kas liecina, kāda nozīme ir pareizai artēzisko aku ierīkošanai un kā tās sadzīvo ar akām, kuras rok uz āderēm. Kaitējumu ūdens līmenim akās spēj nodarīt arī nepareizā dziļumā ievietotas kanalizācijas caurules,” secina Kārlis Jansons.
Viņš min vairākus piemērus tam, kā, ierīkojot meliorācijas sistēmu, ūdens pat ziemā no akas tuvējās mājas pagalmā aizplūst uz sistēmas kontrolaku.
Āderes noteikt neizdodas
Kārlis atzīst, ka vairākkārt mēģinājis noteikt āderes, bet līdz šim tas neesot izdevies. Viņš novērojis, kā āderes vienā laikā noteikuši divi cilvēki. Katram tās atradušās savā vietā.
“Katram cilvēkam piemīt enerģētiskais lauks. Būtiski, lai tas sadarbotos ar āderu magnētisko lauku. Ja tā nenotiek, āderes cilvēkam neuzrāda,” uzskata K. Jansons.
Viņš nenoliedz, ka akas ir nepieciešams tīrīt. Vispirms ir jāizsmeļ ūdens, tad – jāiztīra nogulsnes un duļķes. Lielākoties akas tīrīšana dod cerēto rezultātu. Ja ilgāku laiku aka nav tīrīta, zemā gruntsūdens līmeņa dēļ nav spiediena un ūdens nespēj tikt cauri nogulsnēm, kas gadiem ilgi krājušās akas dibenā. Ir vietas, kur ūdens akās pietiek pat tik sausā vasarā kā pērn. Tās ir akas, kurās grodi novietoti uz spēcīgām āderēm.
Speciālisti dod padomu – vietās, kur zem akas ir vēl kāda ādere, vērts padomāt par akas padziļināšanu, bet, ja dziļumā ir māls vai iezis, tad padziļināšana nedos pozitīvu rezultātu. Izrādās, ka arī gruntsūdens līmenim dabā piemīt noteikts cikliskums. Divdesmit gados gruntsūdens līmenis pamazām samazinās, bet nākamajos divdesmit – paaugstinās. Katrā valsts reģionā šis cikliskums esot atšķirīgs.
Par ūdens nepietiekamību nesūdzas
Lai gan K.Jansons dzīvo Tirzas pagasta centrā, viņš par ūdens trūkumu akā nežēlojas.
“Netālu atrodas Tirzas upe, kura ir nedaudz augstāka par ūdens līmeni mūsu akā. Esmu mēģinājis aku tīrīt, bet tās dibenā atrodas ūdeni saturošs smilšu slānis jeb plūstošā smilts, kuru labāk neaiztikt. Akā ūdens līmenis nemainās ne ziemā, ne vasarā. Bez manas akas uz šā slāņa atrodas vēl četras akas, kuru saimnieki par ūdens trūkumu nežēlojas,” stāsta Kārlis, piebilstot, ka tikai viena īpašnieka aplama rīcība – izrakšanās cauri smilts slānim – visu var mainīt par sliktu.
“Lai gan dabā ir nerakstīts likums, ka ūdens uz leju – cauri smilšu slānim – pats no sevis netek, tā notiek tikai dīķos, kur veidojas dūņu slānis,” precizē Kārlis un atzīstas, ka, tiklīdz ieraugot kādu cilvēku kaut ko rokam, viņš uzreiz mēģinot noskaidrot, kas tur būs.
“Interesējos arī par dīķu rakšanu, jo arī to var izrakt nepiemērotā vietā. Izrokot dīķi māla slānī, ūdens nekur prom nesūksies, bet, tiklīdz mālā būs caurums, ūdens pazudīs. Diemžēl ir maz cilvēku, kas pirms dīķa vai akas rakšanas interesējas par zemes slāņiem,” secina Kārlis.
Jautāts, kā viņš rīkotos, ja vajadzētu izvēlēties artēziskā urbuma vai parasto grodu aku, sirmgalvis bilst, ka vispirms viņš ņemtu urbi, izurbtu akai nolūkotajā vietā caurumu un diennakti pagaidītu.
“Ja būšu aizurbies par dziļu, ūdens nebūs, ja trāpījis desmitniekā – ūdens būs,” saka Kārlis un atzīst, ka aku rakšana līdzinoties zinātnei, kur par eksperimentos pieļautām kļūdām esot dārgi jāmaksā.
Viņš iesaka nekādā gadījumā neatteikties arī no avota ūdens, kam piemīt ārstnieciskas īpašības.
Kārlis Jansons atceras
– Pirms 60 gadiem Tirzas Kancēnu kapos raka kapu. Vīri, kas veica šo darbu, nejauši uzrakās uz āderes un tik tikko paspēja izrausties no bedres. Tik ātri tā pieplūda ar ūdeni. Pēc tam mēģinājuši āderes vietu aiztaisīt ciet, bet tas neizdevies, un nekas cits neatlicis kā kapu aizbērt un rakt citā vietā. Pagājis neilgs laiks, un 70 metru attālumā izraktajā akā negaidot pazudis ūdens. Izsusējuši arī divi tuvējie avoti.
Fakti
Latvijas lauku ainavā akai ir paliekoša vieta. Ne vienmēr pie mājām bija avoti, tāpēc laba dzeramā ūdens smelšanai raka akas. Sākumā tās bija dziļas bedres, kas sniedzās līdz gruntsūdenim. Lai akas sienas neiebruktu, tās izlika ar akmeņiem un koka grodiem. Pie akas ieraka garu stabu ar žuburu galā. Žuburā uz tapas svērteniski kustināma šūpojās akas svira – ar atsvaru vienā un smeļamo kārti ar spaini otrā galā. Ar šādu ierīci bija ļoti ērti iesmelt un izcelt ūdeni no akas dziļuma. Šādu smeltavas veidu āriešu tautas pazina vismaz 6000 gadus. Vēlākos laikos vaļējās akas aizstāja sūkņi.
Rīgā pirmais ūdensvads ierīkots 1880.gadā. Ūdens sūknēts no akas un pa koka caurulēm ar pašteci novadīts uz diviem ūdens ņemšanas punktiem.
1903.gadā notiek pāriešana uz sūkņu sistēmu. Ūdens sūknēts ar elektriskiem centrbēdzes sūkņiem.
1950.gadā izrakta pirmā artēziskā aka.
1956.gadā uzbūvē pirmo pacēluma ūdenstorni.
1880.gadā izbūvē pirmo kanalizācijas vadu, kas veidots no betona caurulēm.
Ticējumi
Kur aug zirgskābenes, tur ir laba akas vieta.
Lai pareizi izmeklētu akas vietu, lupatiņā iesien kaļķus un ieliek zemē bedrītē. Pareizā vietā kaļķi pievilksies ar mitrumu.
Aka jārok tad, kad nakts un diena vienā garumā, tad ir daudz un garšīgs ūdens.
Akā ūdeni nedrīkst liet atpakaļ, jo tad aka izžūst.
Kad iet pie svešas akas dzert, tad jāuzpūš dvaša, lai slimības nepielīp.
Ja, uz aku iedams, ēd, tad akā dzīvos vardes.
