Ejot uz darbu, pārsteigumā gandrīz apstājos, kad izdzirdēju kāda zēna draudus.
Ejot uz darbu, pārsteigumā gandrīz apstājos, kad izdzirdēju kāda zēna draudus. “Es tev kāju pēdas ar dzelzs adatām sadurstīšu!” dusmās izķēmotu seju šņāca puisēns uz mazliet sīkāka auguma vienaudzi. Par kādu nodarījumu varētu piespriest šādu sodu, turklāt to pašam arī izpildīt? Liekas, pat bērnam vajadzētu saprast, ka nevar būt nekā, par ko pakļaut gestapo cienīgām spīdzināšanas metodēm. Tomēr jāsecina, ka pat visvienkāršākajās situācijās iespējama bezjēdzīga vardarbība starp pusaudžiem. Acīmredzama ir videofilmu un datorspēļu ietekme. Kādreiz viss bija daudz vienkāršāk – puišeļi domstarpības atrisināja kautiņā aci pret aci. Tagad bieži neizvēlas vienlīdzīgu cīņu, bet uzbrūk barā, kurā cits citu cenšas pārspēt cietsirdībā, tāpēc šādi gadījumi dažreiz beidzas ar izraudzītā upura nāvi. Vēl joprojām Gaujā nav atrastas kāda jaunieša mirstīgās atliekas, kuru pirms gada pusaudži nežēlīgi piekāva un iegrūda upē. Varbūt līdz ar pavasara palu ūdeņiem upe beidzot atdos mātei dēla līķi? Vēl arvien viņa jautā – par ko, bet laikam arī zēna vienaudži nespētu to loģiski izskaidrot.
Televīzijas pārraidē kāda skolotāja atzina, ka nevēlas iejaukties audzēkņu savstarpējās attiecībās. Nevarot runāt par klases kolektīvu, jo tajā esot atsevišķas grupas. Spicākā, protams, ir tā, kurā ir skolēni ar lielu kabatas naudu un “krutu” apģērbu. Protams, klases bagātajiem un varenajiem par katru cenu vēlas līdzināties pārējie. Aptaujas liecina, ka pusaudži visaugstāk vērtē naudu un labi apmaksātu darbu vai arī naudu bez darba, tātad – negodīgi iegūtu naudu. Tāds ir mūsdienu sabiedrības modelis, ko tik spilgti saskata jaunieši. Pats sliktākais, ka veidojas mežonīga atziņa – rūpēties tikai par sevi, nevis arī par citiem.
Droši vien daudzi iebildīs, ka nevar vainot tikai filmu, preses un vienaudžu ietekmi, jo galvenā ir ģimene. Protams, tomēr izpratne par naudas trūkumu vecāku maciņā nemazina vēlmi būt ievērības cienīgam klasē, skolā. Jaunieši mēģina noskaidrot un saprast, kas viņi ir, kur ir viņu vieta dzīvē. Kas viņiem palīdzēs atrast? Vecāki? Vispirms vajadzētu pajautāt sev – kādi esam mēs? Vai tādi, kādus vēlas cienīt bērni? Diemžēl pieaugušajiem šobrīd pirmajā vietā ir naudas pelnīšana. To var attaisnot tikai daļēji, jo diez vai pusaudži vecākus mīlēs tāpēc vien, ka ir paēduši un apģērbti. Tātad atbilde ir mūsos. Dzīvē, kuru dzīvojam. Esam pārņemti ar žilbinošu sapni par labklājību, glītu māju un košu mašīnu, kas atgādina reklāmā redzēto. Ticam, ka pēc tam viss būs ideāli, arī ģimene un bērni. Tas atgādina senu stāstu par pērtiķi, kurš ūdens atspulgā ieraudzījis mēnesi un par katru cenu gribējis to satvert. Jo vairāk viņš centies, jo vairāk attēls sašķobījies. Beidzot izmisumā pērtiķis meties ūdenī un noslīcis.
