Vairāki nikni Gulbenes pensionāri šajās dienās ir zvanījuši vai nākuši uz “Dzirksteles” redakciju. Šo aktivitāti izraisījuši februāra centrālapkures rēķini, kas nebūt nav mazi, bet dažās daudzdzīvokļu mājās – pat ļoti lieli. Kāpēc tādas rēķinu atšķirības, tas ir atsevišķas izpētes vērts jautājums. Taču šeit patiesībā gribu runāt par kaut ko citu. Par attieksmi! Kāda kundze piezvanīja un teica: “Gvido vēl nezina, kā viss beigsies! Vēl iekārta var mainīties!” Gribējās gan smieties, gan raudāt. Vēl tikai politiku atlicis iejaukt mūsu tā jau piņķerīgajā sadzīvē. Starp citu, man ir gadījies dzirdēt, kā daža savulaik aktīva tautfrontiete tagad raud pēc sociālisma laikiem, kad tautai dzīve neesot bijusi tik trūcīga. Skumji, ka brīvības cena mums reizēm liekas pārāk liela, un vēl skumjāk, ka tas notiek tik triviālās situācijās. Bet esam tikai cilvēki! Mums katram ir vājuma brīži. Katram ir pazīstama šī sajūta, ka prieku par nopirkto preci/pakalpojumu aizēno tās cena. Sevišķi graujoša ir sajūta, ja nav jānorēķinās uzreiz, bet vēlāk. Tad pārņem atklāsme: kālab man vispār to vajag?! Daudziem pensionāriem ir līdz izmisumam mazi ienākumi. Ja tie visi ir jāatdod dažādu rēķinu samaksāšanai, par ko lai dzīvo? Kāds pensionārs man teica – pārceltos dzīvot un mājokli ar krāsni, bet tādu brīvu dzīvokļu Gulbenē nav. Te vietā atcerēties, ka mūsu pilsētā, par laimi, norēķināties par ziemā saņemto siltumu var arī vasarā. Un arī ne par to gribu runāt. Drīzāk – par to, ka graužam sevi un cits citu… Vai vērts? Veselība tomēr svarīgāka par visu.
