Stāmerienas pagasta pārvaldes komunālās saimniecības vadītājs Guntars Indriksons piemājas saimniecību “Madaras” uzskata par rezerves variantu, ja neparedzēti rastos situācija, kad pagasta pārvaldē vairs nav darba.
Piemājas saimniecība ir reģistrēta uz viņa mātes Valdas Indriksones vārda un vēl pirms pāris gadiem bijusi zemnieku saimniecība. “Mums vispār bija doma mainīt ne tikai saimniecības statusu, bet likvidēt visu, jo tolaik par piena litru maksāja pāris santīmu. Neredzējām jēgu saimniekošanai. Tomēr pārdomājām, jo, lai dzīvotu laukos, cilvēkiem ir no kaut kā jāiztiek. Par piemājas saimniecību kļuvām tādēļ, ka bija pārāk daudz dažādu dokumentu un atskaišu. Pagastā neesam vienīgie zemnieki, kuri veikuši saimniecības pārreģistrāciju vai pat likvidējuši saimniecību,” stāsta Guntars.
Cits citam izpalīdz
Piemājas saimniecībā ir 77 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Pārsvarā tās ir ganības un pļavas, aptuveni hektārs – kartupeļiem. Neliela platība arī graudaugiem, galvenokārt rudziem un auzām, lai iegūto ražu izēdinātu saimniecības liellopiem. “Zeme iepriekš nav pārāk kopta, tāpēc pērn raža nebija tāda, kādu to vēlētos. Pagājušajā gadā nopietni ķērāmies pie platību kopšanas, pārsējām zālājus un tamlīdzīgi,” stāsta Guntars. Saimniecības galvenā ražošanas nozare ir piena lopkopība. Pavasarī, kad govis nāks slaucamas, nelielajā kūtī būs jāsatilpst 21 liellopam. Starp tiem būs 14 slaucamās govis. Pienu saimniecība piegādā akciju sabiedrībai “Rankas piens”. “Ar piena cenu, ko maksā pārstrādātājs, šobrīd esmu apmierināts. Labajā piena laikā nodevām vairāk nekā 6 tonnas piena mēnesī.“ Saimniecībā galvenie strādātāji ir Guntars, viņa mamma Valda un draudzene Ina. “Jaunu patiesību neatklāšu, bet laukos arī par naudu labu un uzticamu palīgu ir grūti sameklēt. Siena laikā kaimiņš palīdz kaimiņam. Mums nav visas lauksaimniecības tehnikas, tāpēc pakalpojumus pērkam vai arī ir tā saucamais “barters”, jo darba dēļ viens pats nespēju tikt ar visu galā,” piebilst lauksaimnieks.
Pienam mazāka pašizmaksa
“Madaru” saimnieki apsvēruši iespēju palielināt liellopu skaitu, bet tas nav iespējams, jo ir maza kūts. “Teorētiski jau varētu lopus izmitināt arī otrā kūtī, bet šobrīd, kamēr abi ar Inu strādājam, tas nav iespējams. Nepiekrītu tiem, kuri uzskata, ka tikai ferma, kurā ir 200 lopu, spēj sevi atpelnīt, bet mazās saimniecības ir tikai iespēja izbaudīt lauku dzīvesveidu. Es no govs gadā izslaucu 4000 litru piena. Lielo fermu īpašnieki lielās, ka izslauc 6 līdz 8 tūkstošus litru, bet salīdzinājumā ar viņiem es savā saimniecībā ieguldu mazāk naudas, piemēram, nepērku tik daudz dārgās kombinētās spēkbarības. Manā saimniecībā piena litra pašizmaksa ir krietni mazāka nekā lielajās saimniecībās. Man nav jāžēlojas, ka piena cena ir mazāka nekā lielajiem zemniekiem, jo lopam silē “grūžu” mazāk naudas. Mēs ražojam ekoloģiski tīru pienu, jo govis barojam tikai ar pašu izaudzēto graudu miltiem, kartupeļiem, bietēm, sienu un skābsienu,” stāsta Guntars. Saimniecībā lielākie izdevumi ir degvielas iegāde un maksa par patērēto elektroenerģiju. Vasaras mēnešos elektrības patēriņš sasniedzot gandrīz 1000 kilovatu mēnesī. “Ar 1.aprīli katru mēnesi pie pašreizējiem 70 latiem nāksies maksāt vēl 30 latus klāt,” prāto saimnieks.
Pats sev saimnieks
Guntars ir pārdomājis, kā būtu, ja kooperētos ar citiem zemniekiem, tomēr vienmēr izšķīries par labu būt saimniekam pašam par sevi. “Ko gan šī apvienošanās mainītu? Ko dotu tas, ka tehnika kopīga? Tas, kas ir kopīgs, būtībā nav neviena. Esam domājuši, ka varētu nodarboties ne tikai ar piena lopkopību, bet tam ir vajadzīga nauda. Naudu var ieguldīt tikai tad, ja zinu, ka to atpelnīšu,” uzskata Guntars. Savulaik saimniekam nācies atmaksāt ievērojamus kredītus bankai par traktora, pļaujmašīnas un citas tehnikas iegādi, tāpēc atmaksas laiku zemnieks raksturo kā ļoti grūtu. “Šobrīd negribu ņemt nevienu kredītu. Arī projektus nerakstu.” Ja Guntaram šodien būtu jāveido zemnieku saimniecība, viņš to nedarītu, jo uzskata, ka lauksaimnieciskajā ražošanā nav stabilitātes un skaidra nākotnes redzējuma. “Ja vismaz divus tuvākos gadus varētu būt droši, ka mūsu produkcija būs vajadzīga. Pirms dažiem gadiem nevienam pienu nevajadzēja. Cilvēki lopus likvidēja. Zeltalejas pienotavu likvidēja, tagad atkal meklē, kur ņemt pienu. Katrā pagastā ir redzami sabrukuši liellopu kompleksi, bet tajā pašā laikā tagad Eiropa dod naudu, lai ceļam jaunas kūtis. Varam jau rīkot protesta akcijas, bet tām neredzu jēgu. Savulaik jau Andis Kāposts aicināja uz protesta akcijām, bet, tiklīdz tika deputātos, tā apklusa,” Guntars neslēpj piktumu.
