vizītkarte
Vārds, uzvārds: Jānis Skopans.
Dzimis: 1989.gada 8.maijā Beļavas pagastā Naglenē.
Izglītība: Ozolkalna pamatskola, Valmieras Viestura vidusskola, Kultūras koledža (amatierteātru režisors).
Darbs: Beļavas pagasta kultūras darbinieks, vada Rankas pagasta amatierteātri “Rameka”.
Ģimene: neprecējies.
Beļavietis Jānis Skopans ir titula “Gada jaunais amatiermākslas kolektīva vadītājs” ieguvējs. Pavisam neilgā laikā viņam ir izdevies sevi apliecināt kā radošu kultūras darba lietpratēju, lai gan viņš pats uzskata, ka cilvēkam vienmēr ir iespējams radoši augt un augt, ka dzīvē vēl ir daudz jāmācās. To, ka savu dzīvi noteikti saistīs ar skatuvi, Jānis jau izlēmis, mācoties Ozolkalna pamatskolas 7.klasē un mērķtiecīgi darījis visu, lai tā arī notiktu.
Viss sākas ar kaķa lomu
“Skolā, gatavojoties Ziemassvētku pasākumam, iestudējām nelielu ludziņu, kurā man bija kaķa loma. Pēc uzstāšanās daudzi atzina, ka man lieliski esot izdevies nospēlēt kaķi. Man vienmēr ļoti patika būt uz skatuves, patika tas, ko no skatuves spēju skatītājiem sniegt emocijas,” stāsta Jānis. Pēc pamatskolas beigšanas viņš devies mācīties uz Valmieras Viestura vidusskolu, lai gan tolaik vairs tur nebijis teātra klases. Jānis iesaistījies vidusskolas Tautas teātrī “Sprīdītis” un trīs gadus pie režisora Roberta Segliņa spēlējis teātri, vienlaikus iegūstot arī vidējo izglītību. “Sākumā vairākās izrādēs biju tikai tehniskais darbinieks. Strādāju gan pie skaņu, gan gaismas pults. Kad “Sprīdītis” svinēja savas darbības 50 gadu jubileju, tika iestudēta tāda paša nosaukuma luga un arī es tiku pie Lutauša lomas. Lai gan esmu neliela auguma, uz skatuves izskatījos liels un pietiekami baismīgs. Otra izrāde, no kuras iedvesmojos un ko vēlāk arī pats vēlējos iestudēt, bija Rūdolfa Blaumaņa “Īsa pamācība mīlēšanā”, kurā biju Vēja tēvs un zvaniķis. Teātrim talkā nāca arī labi pazīstamā Valmieras Drāmas teātra aktrise Inese Ramute, tāpēc daudz mācījos arī no viņas,” stāsta Jānis.
Jau vidusskolas laikā teātra mākslas lietpratēji jaunietī vairāk saskatījuši režisoru, nevis aktieri. Arī Jānis pats sapratis, ka labprātāk darbojas pie, nevis uz skatuves, lai gan vēlāk bijusi izdevība pabūt arī uz Dailes teātra skatuves. Kultūras koledžas laikā Jānim bijusi lieliska iespēja strādāt kopā ar tagadējo kolēģi Sarmīti Viduci. Pie viņas Beļavas tautas namā viņš bijis divās mācību praksēs. “Sarmīte man uzticējās un ļāva strādāt ar aktieriem, iestudējot nelielus skečus. Arī šodien strādājam abi kopā. Veidojam pasākumus. Abi esam kultūras darbinieki, abi jauni cilvēki, tāpēc darām lielas lietas gan Beļavā, gan Ozolkalnā.”
Izrādi vispirms izsapņo
Pēc Jāņa domām, ne katrs cilvēks var būt režisors. “Ir jābūt mazliet trakam uz dažādām izdarībām. Nedrīkst būt sveša skatuves dzīve, nevar baidīties no cilvēkiem. Lai būtu labs režisors, ir jāspēj uz visu paraudzīties arī no aktieru skatpunkta, tikai tad ir tiesības mācīt citus. Kādam tas šķitīs jocīgi, bet mēs, kultūras cilvēki, esam mazliet dīvaini. Mēs ejam pa ielu un vienmēr kaut ko ieraugām. Redzētais ir kā zibšņi, kā plaiksnījumi, ko vēlāk izmantojam. Piemēram, veikalā redzu divus cilvēkus iepērkamies, to, kā viņi sarunājas, kā žestikulē, kā kustas. Vēlāk kaut ko no redzētā izmantoju. Lasu lugu un jau redzu, kā tas varētu izskatīties uz skatuves. Būtībā es izrādi vispirms izsapņoju, tad lieku uz papīra, lai visbeidzot atrisinātu uz skatuves. Režisors visu laiku kaut ko tver,” tāda ir Jāņa pārliecība. Viņaprāt, režisors, iestudējot lugu, var ļauties improvizācijai, tomēr, ja tā ir tautā labi zināma luga, tad noteikti jāsaglabā lugas kodols, tas, ko gaida skatītāji, lai neliktu viņiem vilties. Piemēram, “Skroderdienās ”Silmačos”” ir jābūt tam brīdim, kad Ābrams tiek uzsperts gaisā ar visu krāsni, lugā “Īsa pamācība mīlēšanā” Viļņu Jānim uz laiku “jāzaudē” dzirde.
Blaumani var rakt un rakt
“Ir būtiski, lai iestudējums arī būtu mūsdienīgs, lai tas sasaistītos ar šodienas aktualitātēm. Piemēram, šobrīd ar Rankas kultūras nama amatierteātri “Rameka” strādājam pie izrādes “Krīt klaudzot durvis”, kurā atainota ģimenes dzīve, cits citu neredz, visi dzīvo savā pasaulē. Absolūtas mūsdienas. Protams, var rīkoties arī gluži pretēji, izvēlēties iestudēšanai kaut ko absolūti tautisku, piemēram, Rūdolfu Blaumani. Blaumanis ir tas autors, no kura es barojos. Uzskatu, lai cik neskaitāmas reizes esam redzējuši izrādi “Skroderdienas “Silmačos””, “Trīnes grēki” vai “No saldenās pudeles”, vienmēr ir iespējams tajās saskatīt kaut ko jaunu. Blaumani var rakt un rakt. Domāju, ka pēc trim četriem gadiem “Īsu pamācību mīlēšanā” iestudēšu no jauna, un tas jau būs pavisam cits iestudējums,” sola jaunais režisors. Viņš uzskata, ka, cik cilvēku, tik viedokļu par to, ko skatītāji vēlas redzēt. Jo dziļāk laukos, jo cilvēki vairāk gribot redzēt uz skatuves kaut ko vienkāršu, tautisku, lai atslēgtos no visām ikdienas problēmām. Pilsētnieki vairāk vēloties baudīt lielo mākslu, lai redzētais liktu padomāt. “Skatoties dažādus iestudējumus, arī augstas raudzes režisoru veidotus, nespēju izslēgt no sevis režisoru. Nemitīgi analizēju notiekošo, to, kā es rīkotos, ko izmainītu, kas man patīk, kas nepatīk. Man patīk Dailes teātra izrādes. Fantastisks ir režisors Valdis Lūriņš. Gūstu baudu no lomām, ko uz skatuves iznes aktieri Ģirts Ķesteris, Artūrs Skrastiņš.
Es ticu saviem aktieriem
Jānis atceras, ka, braucot kā režisors uz pirmo mēģinājumu Rankā, juties satraukts. “Bažījos, vai aktieri mani pieņems, jo gadu ziņā salīdzinājumā ar viņiem esmu jauns. Tomēr viņi mani uzreiz pieņēma un ļāva man izpausties. Protams, es arī uzklausu aktieru ierosinājumus, vēlmi lugā kaut ko pamainīt, jo uzskatu, ka režisors arī ir tikai cilvēks, ka viņš nav visaptveroša personība. Es vienmēr ticu saviem aktieriem, tāpēc man bija viegli strādāt pie sava pirmā iestudējuma “Īsa pamācība mīlēšanā”, kas reizē bija arī mans diplomdarbs, beidzot Kultūras koledžu.” Ar šo lugu amatierteātris “Rameka” nesen pārstāvēja Gulbenes novadu arī Vidzemes reģiona amatierteātru skatē Limbažos. Jānim skate bijusi īsts pārbaudījums, jo žūrijā strādājuši viņa kādreizējie pasniedzēji Kultūras koledžā. “Saņēmu uzslavu, ka man ir izdevies uz skatuves sapulcināt ļoti daudz cilvēku un visus viņus nodarbināt. Zināju, ka tas nav viegli, tomēr man tas izdevās,” Jānis neslēpj prieku.
Jānis daudzkārt domājis par to, ka varētu iestudēt kaut ko pavisam “kreizī”, bet pagaidām vēl baidoties to darīt. Varbūt pēc kāda laika. “Ceru, ka reiz piepildīšu kopš mācību gadiem senloloto sapni. Līdz šim vēl neviens nav iestudējis mums labi zināmās filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” sižetu. Jau šobrīd Beļavas amatierteātrī redzu lomu sadalījumu,” apņēmīgi saka jaunais režisors.
