Juris Abramenko ar teātri “sirgst” kopš septiņdesmitajiem gadiem.
Juris Abramenko ar teātri “sirgst” kopš septiņdesmitajiem gadiem. Blakus pamatdarbam Jēkabpils pilsētas domes saimnieciskā dienesta vadītāja amatā darbojas Jēkabpils Tautas teātrī, vada Jēkabpils mākslas skolas dramatisko kolektīvu un “dīda” paša gatavotas lelles – marionetes.
“Mani vairāk interesēja darbs ar lellēm. Tiekoties ar Jēkabpils mākslas skolas direktoru Ziedoni Bārbalu, nospriedām, ka skolā vajadzētu izveidot teātra klasi. Nu jau aizritējis otrais gads, kopš tā darbojas,” turpina J. Abramenko.
Pieredzes nebija
“Pirmajā gadā mākslas skolas teātra klasē pieteicās daudz skolēnu, pieredzes bērnu kolektīva vadīšanā man toreiz nebija. Ludziņā darbojās lelles, ko aiz širmja vadīja bērni. Kuriozi bija tas, ka personāžu teksti, soļi un citas skaņas bija, tikai lelles nekustējās. Īstā izrāde notika aiz širmja. Sapratām, ka bērniem pašiem gribas kustēties un iedzīvināt sevi lugas tēlos. Laikam tas vecums – no septiņiem līdz 15 gadiem – ir vairāk piemērots izrādēm, kur bērni parādās darbībā.
Šobrīd teātra klasē palicis kodols – paši aktīvākie. Šķiet, ka dalībniekus “atsijāja” pirmā izrāde “Līnis murdā”. Lai gan pieaugušo variants tika pārstrādāts, laikam tomēr bērniem izrādījās pārāk smags.
Aizvadītajā mācību gadā iestudētos Rūdolfa Blaumaņa “Velniņus” bija plānots parādīt Ziemassvētkos, bet radās aizkavēšanās ar tērpiem. Lai bērniem nezustu priekšstats par aktiera atbildību skatītāju priekšā, pusgatavu to negribējās “laist tautās”. Tāpēc pirmizrāde notika skolu teātru atlases konkursā zonas skatei. Starts izrādījās veiksmīgs kā rajonā, tā zonā. Kā balvu saņēmām braucienu uz Skolu teātru festivālu Valmierā,” stāsta J. Abramenko.
No širmja lellēm līdz marionetēm
“Ar širmja lellēm, kas vadāmas mehāniski no apakšas, kopā ar aktieri Aivaru Pūcīti braukājām pa Latviju divus gadus. Kad Jēkabpils Tautas teātris ar izrādi “No saldenās pudeles” gatavojās braucienam uz Angliju un kāds no mēģinājumiem notika Kurzemes pusē, aizbraucu uz teātra mākslas semināru Liepājā. Tajā bija pārstāvēti dažādi teātra žanri, piedalījās arī pasaules klases marionešu meistars no Krievijas Vladimirs Ordins. Pierakstījos viņa studijā un nedēļu mācījos.
V. Ordins strādā viens, viņam palīdz tikai asistents, kas lelles pārnes un transportē. Lelli vadot, darbojas katrs pirksts, kājas un rokas. Pat skatuves aizkarus viņš atver un aizver ar kājas pedāli. Salīdzinot ar manējo prasmi, tā ir pavisam cita “svara kategorija”.
Liepājas studijas laikā radās mana pirmā lelle – marionete vecmāmiņa “Babiņa”. Atkarībā no priekšnesuma mainās “segvārds”. Ir trīs varianti – visvecākā Bārbija, deju skolotāja un vienkārši “Veča”. Ir zoss, indietis un, sagaidot Čūskas gadu, Ziemassvētku programmai tapa čūska, kas lien laukā no groza. Bija Lieldienu zaķis, bet tas nedarbojās, kā vajadzētu, tāpēc ir mazliet jāpārstrādā,” turpina J. Abramenko.
Ir vēl “nepļauta pļava”
“Šobrīd Latvijā, uzdrīkstos teikt, arī Baltijas valstīs, nav tāda līmeņa speciālista kā Vladimirs Ordins, kas darbotos ar lellēm – marionetēm estrādes vai teātra variantā. Valsts Leļļu teātrī aptuveni pirms pusotra gadu desmita izrādē par krietno kareivi Šveiku rādīts kas līdzīgs. Pazīstu meistaru, kas taisa maziņas lelles – marionetes. Tādu, kas darbotos ar lielākām, neesmu redzējis. Var teikt – šobrīd tā ir vēl “nepļauta pļava”. Bet man tas nav būtiski. Interesantākais ir lelles – marionetes kustību neprognozējamība. Parastā lelle iet un dara tieši tā, kā liek cilvēks, kas to vada. Marionetes ikreiz “uzvedas pēc sava prāta”. Ja kaut neliels grīdas slīpums vai segums nav gluds, rodas cits solis un līdz ar to arī kustība. Mainās lelles raksturs. Ir jāreaģē un jāimprovizē kopā ar to. Man patīk šī cīņa ar lelli,” piebilst marionešu meistars.
Lelles – marionetes, to apģērbs un aksesuāri – viss paša J. Abramenko rokām darināts. “Sākumā izdomāju tēlu, tā vizuālo veidolu, tad uz papīra veidoju skici – tā saucamo skeletu. Dabā tas top no skaliņiem vai papīra. Jārēķinās, ka jebkura nianse, jebkurš sīkums, ko pieliek tērpam, maina balansa īpašības. Līdzsvaram svarīga katra detaļa – pat daži milimetri vai grami ietekmē lelles kustību. Tās gatavošana ir ilgstošs process, jo, piestiepjot saiti vienā vietā, citā jāatbrīvo un otrādi,”skaidro J. Abramenko.
Patīk dinamiskas lomas
“Pēc dabas esmu “vientuļnieks”. Tas, ka esmu dzimis uz robežas starp Dvīņu un Vērša horoskopa zīmēm, manā raksturā ieviesis Dvīņiem zīmīgo dalīšanos. Šķiet, tāpēc, lai līdzsvarotu miermīlīgo daļu, vairāk patīk tēlot dinamiskas – ar mīmiku atveidojamas lomas – tā saucamos neģēlīgos varoņus.
Kad Jēkabpils Tautas teātrī darbojos vēl tikai otro gadu, kopā ar Pēteri Draņeviču sapņojām par traģēdijas “Dundurs” iedzīvināšanu uz skatuves. Iecere toreiz nerealizējās. Sapnis palika, bet, no šodienas pozīcijām raugoties, smagā izrādē tēlot negribētu. Bēdu un ciešanu dzīvē ir daudz tāpat, līdzsvaram vajag ko nenopietnu. Tādu kā poēts Kārlis Dīka izrādē “Līnis murdā” – viltīgs, īpatnējs personāžs, faktiski Ostaps Benders latviskajā mentalitātē. Modeli, kurā pilnībā izpaužas cilvēkā snaudošā īpašība jebkuru izdevību izmantot, lai “izsistu” labumu sev, rādīju, kad ciemojāmies Jelgavas pilsētas svētkos. Tēloju tirgotāju Joski un ar leļļu palīdzību kā vēstures virzītājspēku akcentēju cilvēka savtīgo dabu.
Politiķa tēlu negribētu iemiesot, drīzāk to varētu lelle, pasniedzot tēmu satīras žanrā,” domā J. Abramenko. Zināma līdzība pastāvot, jo dzīvē politiķiem, tāpat kā lellēm – marionetēm, aiz muguras kāds stāv un nosaka, kā rīkoties.
“Kaļ”
plānus
“Jēkabpilī, lai neatkārtotos, daudz neuzstājos. Lelles, kas man ir, jēkabpilieši jau redzējuši. Kopā ar Aigaru Godiņu izveidojām bērnu programmu, ko rādām citur Latvijā. Ir idejas, ko ceru realizēt nākotnē. Viena no tām ir cirka programma ar lellēm manēžas tipa zālei. Bija runāts ar Valmieras teātra ļaudīm par izrādi apaļajai zālei. Nupat Skolu teātru festivālā apskatīju, kā tā izskatās. Laika trūkuma dēļ idejas realizācija kavējas, bet doma par izrādi arēnas variantā, kur skatītāji ir visapkārt, ir dzīva. Šobrīd mana darbošanās ar lelli mūzikas pavadījumā vairāk atbilst estrādes priekšnesumam, nevis teātrim. Iecere jaunajai programmai ir katrai lellei veidot tēmu ar sākumu, kulmināciju un beigām, var teikt – no “A” līdz “Z”.
Arī Jēkabpils mākslas skolā kopā ar direktoru “kaļam” plānus jaunajā mācību gadā mēģināt teātra klasē veidot “Mazo Holivudu” – filmēt pašu režisētus un tēlotus humoristiskus sižetus “iz dzīves” trīs līdz četru minūšu garumā. Kaut ko līdzīgu Krievijas televīzijas “Šurumburum”. Redzēsim, kas sanāks. Ja veiksies, mēģināsim sadarboties ar vietējo televīziju un rādīt pašmāju preci,” saka J. Abramenko.
