Trešdienas vakarā pēc lielās tveices beidzot saņēmām veldzējumu. Bet līdz tam katrs mēģinājām pārciest milzīgo karstumu, kas pēkšņi, vasarai ejot jau uz otro pusi, bija nolēmis mūs kaut nedaudz palutināt, kā vien mācējām. Ļoti daudz cilvēku šajās dienās devās atpūsties pie ūdeņiem. Peldējās, veldzējās, baudīja, izklaidējās, priecājās par vasaru un karstumu, bet ne jau vienmēr šīs izklaides diemžēl beidzas labi. Ja visu vasaru, ņemot vērā, kādi bija laika apstākļi, par nelaimēm uz ūdens nebija dzirdams, iestājoties karstajam laikam, uzreiz par tām parādījās ziņas. Arī tepat, mūsu pašu novadā, bija noticis kāds nelaimes gadījums uz ūdens ar traģiskām sekām. Dzirdot, ka kaut kas tāds ir noticis, mani vienmēr pārņem šausmas. Mani pašu ūdens un peldēšana neaizrauj, varētu pat teikt, ka man ir bail no ūdens, tāpēc parasti ar bažām noskatos, kā citi metas ūdenī, lec iekšā, nepārbaudot, kas slēpjas zem ūdens, peld ļoti tālu. Vienu vārdu sakot, ir pārdroši, riskē un neaizdomājas par sekām. Bet tādi laikam vienkārši ir tie cilvēki… Arī uz autoceļiem nereti tiek novērotas ļoti pārgalvīgas rīcības, kas arī bieži vien beidzas pavisam nelāgi. Vai šiem cilvēkiem patīk izrādīties, būt pārākiem par citiem vai tā tiešām ir vienkārši neapdomīga rīcība – cilvēks sākumā dara un tikai pēc tam domā, vai to vispār vajadzēja darīt. Ir jau gan tāds teiciens – kas neriskē, tas nevinnē vai arī nedzer šampanieti, bet ne jau vienmēr risks attaisnojas. Varbūt kādreiz daudz vairāk sevi tomēr attaisno piesardzība… ◆
