Šonedēļ pasauli pāršalca kārtējā traģēdija – Krievijā pamatīgs sprādziens sagrāvis deviņstāvu ēku. Internetā var lasīt, ka glābšanas dienesti apstiprinājuši, ka sprādzienu ēkas pirmajos stāvos izraisīja dabasgāzes noplūde. Eksplozijas rezultātā dažas minūtes vēlāk sagruva visa ēkas vidējā daļa – no pirmā līdz pat devītajam stāvam. Neapšaubāmi, uzzinot, kas notiek, kļūst bailīgi, jo pietiek tikai ar viena cilvēka neapdomīgu vai varbūt tieši pretēji – apzinātu rīcību ar gāzi un rezultāts ir traģisks. Vai patiešām dzīvē viss notiek likumsakarīgi un nekas, pat traģiski atgadījumi, nenotiek tāpat vien? Vai nejaušības notiek nejauši? Vai tomēr viss jau sen kā “ieprogrammēts”? Pēc šādiem atgadījumiem prātā nāk senā un patiesā atziņa – dzīvot šodienai, šim mirklim, netaupīt labus vārdus savējiem, izbaudīt ikvienu sekundi, minūti, stundu, priecāties par rītausmu logā un saulrietu pie jūras, neraudāt un nevaidēt par to, kā nav, bet iemācīties priecāties par to, kas ir. Dzīve mūs pārsteidz, un bieži vien nesagatavotus visdažādākajās situācijās un arī pārbaudījumos, un, šķiet, lai, cik labi arī mēs saplānojam rītdienu, tā var izrādīties pavisam citādāka nekā domājām. Vienā mirklī dzīve un ikdienas ritējums var mainīties līdz pat nepazīšanai – gan labā, gan sliktā nozīmē. Ko mēs varam zināt par rītdienu vai parītdienu? Neko. Vai būsim upuri vai uzvarētāji? Nezinām. Atliek vien no sirds ticēt, ka rītdiena nesīs ko labu.
