Visi esam izglītības sistēmas reformēšanas gaidās. Ir skaidrs, ka kopumā Latvijā par izglītības sistēmas plānošanu, stratēģiju, situācijas analīzi, izpēti atbild Izglītības un zinātnes ministrija. Ministriju vada valsts sekretārs, politisko vadību un pārraudzību veic ministrs. Ministrijā ir daudz departamentu, nodaļu, dažādi centri, kuru darbinieki plāno, kā izglītības sistēmu padarīt labāku un kvalitatīvāku.
Latvijas atjaunotās brīvvalsts laikā mūsu ministri ir bijuši citur pasaulē, smēlušies zināšanas, paplašinājuši redzesloku, lai šo bagāžu varētu iedzīvināt Latvijā. Mūsu ministrijas vadība apmeklēja Vjetnamu, jo arī tur mūsu mentalitātei var atrast daudz noderīga, protams, ir bijuši arī Olimpiskajās spēlēs, jo tieši tajā vietā un laikā notika ļoti būtisks seminārs. Bet tad, kad notiek jaunas vēlēšanas un mainās ministri, tiek noliegts viss iepriekšējais, tiek sasauktas jaunas sapulces. No visas Latvijas uz Rīgu brauc novadu izglītības speciālisti, lai dzirdētu, cik nepareizi viss noticis līdz šim un ka tagad sāksies reformas un viss būs kārtībā. Vainīgie tiek meklēti un tiek arī atrasti. Taisnība jau ir. Vainīgais beigās izrādās skolotājs. Kungi bez kautrēšanās savus nepadarītos darbus vai sadarītos darbus noveļ uz skolotāju. Šo uzvedības modeli pārņem skolēnu vecāki. Urā! Vainīgais atrasts. Skolotājs! Izglītības ministrija var turpināt reformas, vecāki var savus bērnus neredzēt un ar audzināšanu nenodarboties. Es uzskatu, ka skolotājam jāceļ piemineklis par to darbu, kas paveikts nepārtrauktu reformu apstākļos.
Tiekoties ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības pārstāvjiem, ministrs Roberts Ķīlis pavēstīja, ka viņš no arodbiedrības gaida aktīvāku dalību plānoto reformu īstenošanā, tostarp priekšlikumus. Jā, tas būtu labi, bet kādus priekšlikumus arodbiedrība var iesniegt, ja ministrs nav pateicis, ko viņš grib reformēt.
Gulbenē tiekoties ar pēdējiem diviem izglītības un zinātnes ministriem, es jautāju par to.
Izglītības jomā notiek dažādi semināri, skolas izpilda tā saucamo standartu, ar projektiem notiek apmaiņu programmas ar ārzemju skolēniem, skolēni kārto eksāmenus, šie eksāmenu rezultāti tiek analizēti, izejot no rezultātiem, mācību programmas. Izglītības standarts tiek bīdīts uz augšu un leju. Skolotājiem jāpiedalās dažādos kursos. Kursos jāsavāc 36 stundas. Turklāt par šiem kursiem pedagogiem jāmaksā no savas algas, turklāt vēl ir jātiek līdz Rīgai. Tā par kursu apmeklēšanu vien nākas samaksāt pusi algas. Šajos kursos, manuprāt, skolotājiem būtu jāiegūst jaunas zināšanas, bet diemžēl skolotājiem nākas vienu un to pašu klausīties gadiem ilgi. Piemēram, nākas piedalīties psiholoģiskos kursus ar nulles lietderības koeficientu. Es ministriem piedāvāju pārskatīt šo kursu saturu vai vispār atcelt kursus. Diemžēl – nesadzirdēja. Viss it kā ir skaisti, visi rosāmies, bet te pēkšņi pamostamies, ka izglītības sistēma ir saļodzījusies un vispār sapuvusi. Pēkšņi ir jāmaina viss. Katra augsta amatpersona izsaka savu viedokli par to, cik valodas būtu jāmācās, cik garam būtu jābūt mācību laikam. Protams, ir daudz problēmu, bet kam tad valsts maksā par reformu izstrādi, ja ne ministrijai un ministriem? Uzskatu, ja ministrija nespēj reformas detalizēti izstrādāt un sakarīgi izstāstīt, ir jādemisionē! Vienreiz ir jābeidz producēt jaunas idejas, mētāties ar saukļiem un taisīt sev pašreklāmu. Ministram beidzot ir jāsāk strādāt, lai kaut vienu savu ideju uzliktu uz papīra – ar skaitļiem un aprēķiniem. Jā, daudzviet valstī tiek slēgtas skolas, rodas iespaids, ka tā notiek reforma. Patiesībā pašvaldības ir spiestas aizvērt skolas, jo ir nepietiekams skolēnu skaits.
Secinājums? Tie pamatskolas un vidusskolas skolēni, kuriem atestātā vidējā atzīme ir laba, turpina mācīties gan pašmāju, gan ārzemju augstskolās, saņemot stipendiju un darba piedāvājumus. Šie skolēni par izglītības kvalitātes trūkumu nesūdzas. Savukārt tiem, kuriem atzīmes ir sliktas, kuri nemācās, pat pasaules labākā izglītības programma nepalīdzēs un vienmēr visi un viss būs slikti. Varbūt tomēr sāksim paši mācīties un mācīsim savus bērnus mācīties?
