Svētceļojuma
maršruts
4.augusts Gulbene – Līgo (aptuveni 24 kilometri)
5.augusts Līgo – Lubāna (aptuveni 20 kilometri)
6.augusts Lubāna – Lubāna ezera informācijas centrs (aptuveni 18 kilometri)
7.augusts Lubāna ezera informācijas centrs – Nagļi (aptuveni 19 kilometri)
8.augusts Nagļi – Viļāni (aptuveni 18 kilometri)
9.augusts Viļāni – atpūtas diena
10.augusts Viļāni – Riebiņi (aptuveni 30 kilometri)
11.augusts Riebiņi – Pelēči (aptuveni 19 kilometri)
12.augusts Pelēči – Višķi (aptuveni 19 kilometri)
13.augusts Višķi – Aglona (aptuveni 18 kilometri)
Augusts ir īpašs tiem, kas dodas kājām svētceļojumā uz Aglonu. Jau rīt no rīta pēc lūgšanas dievnamā svētceļnieki no Gulbenes dosies tālajā ceļā uz Aglonu, lai tur personiski izdzīvotu ticības svētkus. Svētceļniekiem jānoiet aptuveni 185 kilometri, lai piedalītos Svētās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos. Katoļu mācītājs Māris Zviedris zina stāstīt, ka Gulbenē ir daudz čaklu svētceļnieku, kuri kājām uz Aglonu dodas katru gadu un arī sasniedz galamērķi. Tāda ir arī Diāna Strupka, kura svētceļojumā iet kopā ar vīru Žani un jaunāko meitu Tīnu. Diāna “Dzirkstelei” uzsver, ka doties kopā ar ģimeni svētceļojumā ir labākais, kas vien var būt. “Mēs visi esam kopā, un man nav jāuztraucas par to, kas šajā laikā notiek mājās,” saka Diāna.
Gandarījums un emocijas atsver visu
Diāna atceras, ka pirmo reizi kājām uz Aglonu devusies kopā ar krustmāti 1992.gadā. Tad viņai bija 25 gadi. Toreiz vēl nesapratusi, kāpēc viņai ir jāiet un kāpēc tā jāmokās. “Tās bija šausmas. Man bija tik slikti un grūti, bet krustmāte tik teica – ejam! Mašīnas stājās un piedāvāja mūs aizvest, bet krustmāte visiem tik atmeta ar roku, un es atkal par to biju tik dusmīga. Bet tad, kad aizgājām, bija tik liels gandarījums, un sajūtas nav atkārtojamas,” stāsta Diāna.
Nākamajā gadā viņai svētceļojumā pievienojās arī vīrs. “Pēc tam iesākām katru gadu augustā doties uz Aglonu, bet ar mašīnu, nevis kājām.”
Savukārt kopā ar grupu Diāna svētceļojumā dosies jau ceturto reizi. Katru gadu no Gulbenes svētceļojumā dodas 40 līdz 50 cilvēku liela grupa. Ir tādi, kuri svētceļojumā iet katru gadu, bet ir arī tādi, kas ik gadu pievienojas grupai pirmo reizi. Diānai svētceļojuma pirmajā dienā ir pacēlums, otrajā dienā jau ir pagurums, trešā vai ceturtā diena esot krīzes diena, kad jau ir pavisam grūti, jo ir radušās tulznas. “Bet, tā kā visu ceļu ir lūgšanas, mēs dziedam dziesmas, tas palīdz. Grūtāk ir pēc atpūtas brīžiem atkal celties kājās un sākt iet,” stāsta Diāna.
Lielākais attālums, ko dienā nosoļojot, ir 30 kilometri. Pirmajā gadā, kad viņa gājusi kopā ar grupu, līdzi bija arī jaunākā meita Tīna, kura tad mācījās 1.klasē. Sākumā viņa uztraukusies, kā meita iejutīsies grupā, bet viss esot bijis kārtībā. Toreiz jau pirmajā dienā bija jānoiet 30 kilometri. “Meita pēdējo kilometru vairs nevarēja paiet, un paspruka arī asaras, tad gan tētis viņu nesa. Otrā dienā viņa brauca mašīnā, jo sāpēja kājas, bet trešajā dienā jau atkal soļoja kopā ar mums.”
Svētceļojuma laikā ir pārdzīvota pamatīga svelme, lietusgāzes un spēcīgs vējš, bet tas nebaida un neattur. Svētceļojuma pirmajā gadā viņai šķitis, ka galvenais ir sasniegt galamērķi, nākamajā gadā jau sapratusi, ka svarīgākais – tas tomēr ir ceļš uz Aglonu.
Pirms tam svētceļojuma maršruts esot vijies caur Kapūni, bet tagad jau otro gadu svētceļotāji iet caur Lubānu, jo tad ceļā ir vairāk ūdeņu, lai var nomazgāties, atveldzēties. “Iešana, kopā būšanas sajūta, lūgšanās, – to nevar tā ar vārdiem izstāstīt. Tas ir jājūt pašiem. Mobilie telefoni ir izslēgti. Tu esi pilnībā atslēdzies no pasaules un ikdienišķām problēmām. Tikai ej, lūdzies un esi kopā ar Dievu,” saka Diāna un piebilst, ka svētceļotāji viņai ir kļuvuši tuvāki pat par radiniekiem. “Viens svētceļojums ir galā, bet mēs jau gatavojamies un gaidām nākamo.”
Ticība atnākusi pamazām
Diāna stāsta, ka viņas vecāki nav bijuši ticīgi, bet vīra vecāki gan. Kad nomirusi vīra mamma, mācītājs bērēs strostējis, kas tā esot par lietu, ka ne Diāna, ne viņas bērni nav kristīti un viņa ar vīru arī nav laulājusies baznīcā. “Tad nodomāju, ja jau tik ļoti vajag, tad es varu to arī izdarīt, bet tajā pašā laikā man vēl nebija iekšējas pārliecības, ka man to patiešām vajag darīt,” atceras Diāna. Pārliecība un ticība augstākiem spēkiem atnākusi pamazām. Tagad Diānai lūgšanas kļuvušas par neatņemamu dienas sastāvdaļu. Gandrīz katru dienu viņa iet uz baznīcu, jo jūt tādu vajadzību.
“Cilvēki bieži vien par Dievu atceras tikai tad, kad notiek kāda nelaime, bet patiesībā mums ar viņu ir jādzīvo rokrokā visu laiku. Ja ej rokrokā ar ticību, tā palīdz dzīvot. Liekas, ka nekas uz pasaules nav tik svarīgs kā ticība. To cenšos iemācīt arī savai jaunākajai meitai. Svētdienās viņa vienmēr iet uz baznīcu. Man ir svarīgi, lai bērns augtu ticībā. Lielajiem bērniem Raitim un Dacei tas ir palaists garām. Viņi jau ir savā dzīvē, izveidojuši savas ģimenes. Bet mazmeita Nadīna, kurai būs seši gadi, ir izteikusi vēlmi doties svētceļojumā. Lai pabeidz vismaz 1.klasi, tad jau varēs iet,” saka Diāna.
Stāsta citi svētceļotāji
Valentīna Birzniece: “Svētceļojumos jau sāku iet bērnībā. Šogad nebūs iespējas doties visā garajā svētceļojumā, jo ir problēmas ar veselību un jābūt arī darbā. Svētceļnieku grupai pievienošos tikai no Višķiem. Svētceļojums man ir kā atvaļinājums dvēselei. Tas ir būt kopā ar dabu, ar sevi, ar lūgšanām un līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Tas ir kā ceļojums pie Dievmātes. Kādreiz man mamma teica, kad viņas vairs šai saulē nebūšot, es vienmēr sameklēšu viņu caur Dievmāti, jo Dievmāte esot visu bērnu māmuļa. Tāpēc svētceļojumā es vienmēr dodos ar bijību, ar savām sāpēm, vajadzībām un savu patiesību pie Dievmātes. Ticība man palīdz dzīvot, celties no rītiem, iet un darīt. Reizēm, kad pakrīti un esi izmisumā, gribas tā kā mazam bērnam pieķerties pie mammas un tēta rokas, bet tad, kad pietrūkst mātes un tēva, tad ticība ir tā, kas tevi paceļ, tur pie rokas un neļauj pakrist. Tā kā esmu mediķe, tad svētceļojuma laikā palīdzu tiem, kuriem sāp kājas vai atgadījušās kādas citas likstas. Tā ir arī sava veida ziedošanās citiem. Bet kopumā svētceļojums man dod gandarījumu visam gadam un pozitīvu lādiņu, kuru nekur citur nevar iegūt.”
Ženija Priedeslaipa: “Svētceļojumā došos trešo gadu. Tā laikā ir tāda īpaša gaisotne, kuru nav iespējams izjust ikdienā. Svētceļojuma laikā ir iespēja ieklausīties sevī un saprast sevi daudz labāk.”
