Māra Svīre pabeigusi jauno romānu un iesniegusi to “Lauku Avīzes” konkursam.
Māra Svīre pabeigusi jauno romānu un iesniegusi to “Lauku Avīzes” konkursam. Viņas dzīvesbiedrs Vladimirs Kaijaks turpina romānu sēriju – darbu par četrām paaudzēm, rakstnieks to beigs pavasarī.
“Vasarā uzrakstīju romānu. Tā nosaukums un saturs pagaidām ir noslēpums. Rakstot romānu, ir fantastiska sajūta, jo pēc savas vēlēšanās var radīt visu: pagalmu, māju, saimniecības ēkas, dārzu un mežu. Bet visskaistākais – es varu radīt dvēseles un cilvēkus. Brīžiem pat liekas, ka notiek inkarnācija (iemiesošanās – red.). Ir sajūta, ka romāna personāži dzīvo tepat līdzās. Ja arī lasītājiem šķiet, ka viņi ir tikušies ar šiem cilvēkiem, tad ir brīnišķīgi,” “Dzirkstelei” stāsta romāna autore.
M.Svīre uzskata, ka divu rakstnieku kopdzīve nav nekas sevišķs. Tad jau divu ārstu, skolotāju vai žurnālistu ģimene arī būtu neparasta. Toties fakts, ka “kopā nodzīvots 30 gadu, bet šķiet, ka visi 60”, pēc viņas domām, ir ievērības cienīgs. “Laulātie, kas strādā dažādās darbavietās, astoņas līdz desmit stundas diennaktī ir šķirti. Mēs strādājam mājās, un esam kopā no rīta līdz vakaram. Tas ir daudz grūtāk,” uzsver rakstniece. M.Svīre ir pārliecināta, ka tādā gadījumā nepieciešams “noskaņoties uz kopēja viļņa”: reizē celties, reizē sēsties pie galda, reizē dzert kafiju. Sevišķi svarīgi ir 15 līdz 30 minūtes, kafiju dzerot, skatīties acīs un parunāties.
Vladimiram Kaijakam sadzīves situācijas, dzīvesbiedres teiktais un rīcība devusi impulsu stāstiem “Atpalikusi kāja” un “Zirneklis”. V.Kaijaks nevienam nestāsta, par ko raksta. Kad stāsts vai romāns pabeigts, tad dzīvesbiedre ir pirmā kritiķe. “Izlasi, vai tur kaut kas ir!” aicina rakstnieks. Protams, viņš nedomā, ka pusgadu ir strādājis velti. “Kaijaks ir profesionālis. Viņš neizlaidīs no rokām darbu, kurā nekā nav. Taču var būt vietas, kuras nepieciešams mainīt. Abi ieklausāmies otra ieteikumos, bet pārdomājot, iespējams, rodas izmaiņas,” atklāj M.Svīre. Viņa ir ieteikusi dzīvesbiedram sižetus stāstiem. “Jā, tur iznāktu stāsts. Bet tas nav mans stāsts,” iebildis rakstnieks.
Mēdz teikt, ka par katra cilvēka dzīvi var uzrakstīt romānu. “Jā, var, ja prot rakstīt par cilvēku attiecībām. “Skroderdienas Silmačos” ir nemirstīgas tāpēc, ka ir ģeniāli uzrakstītas. Nevienam nenāk prātā klauvēt pie operas durvīm un pieteikties dziedāt varoņu lomas, toties daudzi uzskata, ka rakstīt var visi. Ir vajadzīgs talants,” atzīst M.Svīre.
