Jaungulbenes pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības “Rugāji” saimnieki nemitīgi domā, kā, dzīvojot laukos, iegūt kaut nelielu peļņu no visa, kas pieder saimniecībai. Tāpēc ziemas mieram šobrīd ļaujas upeņu stādījumi, pamazām top telpa ārstniecības augu žāvēšanai un fasēšanai, bet kūtī pa brīdim ieblējas kāds aitu ganāmpulka pārstāvis.
“Pieskatu mazmeitu Evelīnu un 97 gadus veco vīratēvu, tāpēc nācās aiziet no darba “Zvaigznes” grāmatnīcā Gulbenē. Dzīvojot laukos, ir jādomā, kā kaut ko nopelnīt pat tad, ja zināms, ka peļņa nebūs liela,” stāsta saimniece Sarmīte Lāce, kura jau iznākusi pagalmā kopā ar mazo Evelīnu. Sniegā iezīmējas cieši iemītās takas pāri pagalmam, norādot, kur saimniekot ikdienā dodas visvairāk. Pie aitu novietnes rindojas barības ruļļi, bišu stropos klusi san bites, jaunu darba cēlienu gaida arī saimnieku sarūpētā lauksaimniecības tehnika.
Sākums – piecas aitas
Sarmīte apliecina, ka arvien vairāk cilvēku audzējot aitas. Arī “Rugājos” sākotnēji bijušas tikai piecas aitas, bet tagad jau ir 29 tumšgalvainās pamata aitu mātes. Pērn ganāmpulks palielinājies vēl par 15 jaunām aitu mātēm, kurām jēri sāks dzimt tikai tad, kad būs sasniegts gada vecums. Novietnē ir 44 pamatdzīvnieki, bet kopumā aitu ganāmpulks mērāms astoņos desmitos. “Mēs ganāmpulku vēl tikai veidojam, tāpēc aitiņas nepārdodam, bet ataudzējam. Interesanti, ka pērn dzima lielākoties auni, tāpēc 30 atrodas atsevišķā telpā un gaida, kad pēc tiem atbrauks uzpircējs. Nodarbojoties ar aitkopību, lielākā problēma, ar kuru saskaramies ne tikai mēs, bet arī citi aitkopēji, ir vilna. To pieņem tikai Dundagā, kas no mums atrodas diezgan tālu. Tomēr, sakrājot divus trīs cirpumus, tas atmaksājas. Es pati arī adu, gan zeķes un reitūzes, gan džemperus un citus pasūtījumus, jo man ir trīs adāmmašīnas. Arī tās iegādātas ar domu kaut ko nopelnīt papildus. Aizvedot vilnu, to ar nelielu piemaksu iemainu pret dziju. Visu izadīt nevaru, tāpēc, ja kādam vajag, pārdodu arī dziju. Sarēķinot visu kopā, tas zināmā mērā arī atmaksājas,” stāsta Sarmīte. Grūtāk esot pārdot aitas gaļu, jo savus noteikumus diktē bioloģiskas kautuves trūkums. “Ja jādomā par kautuvi, tad par to, kur pārdot gaļu, man aitu audzēšana vispār neatmaksājas, tāpēc mēs labāk sadarbojamies ar uzpircējiem, kuriem aitas dzīvsvarā nododam par santīmiem. Būtībā ir tā, ka to, ko pats audzē, ir žēl ēst,” atzīst Sarmīte. Aitu atnešanos saimniecībā plāno tā, lai jēri dzimtu marta beigās un aprīlī, kad laiks kļūst siltāks. Aitām ir plašas ganības, ko iežogo elektriskie gani.
Kredītos “nelien”
Lai pašiem būtu iespējams tikt ar visu galā, ir sarūpēta arī nepieciešamā lauksaimniecības tehnika, jo zāli pļauj un sienu visi gādā vienā laikā. Saimniece stāsta, ka tehnika savulaik sagādāta pašiem par savu naudu. Šobrīd kredīts ir tikai viena traktora iegādei, kas saimniecībā ir ļoti liels atspaids. “Pirmajos gados, kad mums tehnikas nebija, viegli nebija. Laikam ejot, tehnika pamazām nolietojas, bet šodienas situācija neatļauj “ielīst” kaut kādos jaunos kredītos. Arī šī kredīta atmaksa ir dzinējspēks, kas mums liek domāt par kaut ko papildus, kam ir mazākas izmaksas. Atspaids ir arī Eiropas nauda par lauksaimniecībā izmantojamās zemes platībām, jo tās mēs tiešām kopjam, neļaujot aizaugt,” stāsta Sarmīte. Saimniecībā ir arī rulonu prese, kas ļauj pašiem sagatavot arī aitām nepieciešamo barības daudzumu. “Visi, kas piedāvā šo pakalpojumu, rullē uzreiz pļautu zāli, bet aitām vajag vītinātu, tāpēc nekas cits neatlika kā iegādāties rullētāju. Aitām audzējam arī burkānus,” piebilst saimniece. Saimniecībā ir 18 hektāri pašu zemes. Platības tiek arī nomātas no pagasta.
Upenes un kumelītes
“Rugājos” četru hektāru platībā jau vairākus gadus audzē ‘Titania’ un ‘Ojebyn’ šķirņu upenes, kas dod labu ogu ražu, ir izturīgas pret slimībām un ir labi transportējamas. Tā kā ogas ienākas vienā laikā, tāpēc no kāda upeņu audzētāja aizņemties kombainu ir gandrīz neiespējami, tad saimnieki paši uzkonstruējuši savu upeņu lasāmo kombainu. Neesot nemaz sliktāks. Ogas gan svaigā, gan saldētā veidā tiek pārdodas gan vietējiem iedzīvotājiem, gan vestas klientiem uz Rīgu, kā arī ar tām apgādāts pansionāts Rīgā. Sarmīte atzīst, ka ogām noiets ir, bet pieprasījums vienmēr var būt lielāks. Tomēr perspektīvā ir iecerēts upeņu stādījumu platību palielināt. Sarūpēti ir arī stādi. Vienā saimniecības ēkā pamazām top telpa, kur tiks žāvēti ārstniecības augi, kas arī ir neliels saimniecības peļņas avots. “Mēs jau audzējam kumelītes, kas ir ļoti pieprasītas. Paši tās žāvējam, fasējam un pārdodam kā tēju. Tiklīdz būs prasībām piemērota žāvētava, varēsim pievērsties arī citu ārstniecības augu audzēšanai. Ir tīrums, kur, it kā kāds būtu iesējis, aug nātres. Arī tās pieprasa, īpaši, ja augušas bioloģiskā saimniecībā. Varēsim piedāvāt arī upeņu pumpurus un jaunos dzinumus, kurus līdz šim izmetām. Šobrīd galvenais ir žāvētava, tad varēsim domāt vērienīgāk,” saka Sarmīte.
