Vārdam “rutīna” attiecībās ir negatīva noskaņa. Taču rutīnu ne vienmēr var nosaukt par sliktu. Vai rutīnai piešķirt lamuvārda vai stabilitātes nozīmi, ir atkarīgs no cilvēka personības un rakstura, norāda psihiatrs Gunārs Trimda. “Ja satiekas histēriska sieviete un pragmatisks vīrietis, sadzīvot būs grūti,” pārliecināts G. Trimda. Šādas sievietes rīcība būs impulsīva, un tas pragmatisku vīrieti var padarīt agresīvu un dusmīgu. Viņš nevarēs saprast un samierināties ar partneres pēkšņajām vēlmēm un prasībām. Pragmatiskam cilvēkam rutīna ir stabilitātes garantija. Viņš jūtas labi tad, ja zina vairākus soļus uz priekšu, bet negaidītas situācijas viņu padara nervozu. Pragmatisks cilvēks no rīta sarunā, ka pēc darba dosies iepirkties kopā ar dzīvesbiedru. Taču partneris pēkšņi paziņo, ka plāni mainījušies – jādodas uz autoservisu, pāris stundu jāpavada pie frizieres vai pēkšņi jāpaliek ilgāk darbā. Abu starpā nesaskaņas garantētas, jo abi ir pretēja rakstura cilvēki. Pragmatiskais vēlas stingri pieturēties pie sastādītā plāna. Impulsīvs cilvēks nesapratīs, kāpēc jāklausās pārmetumos, kurus, viņaprāt, nav pelnījis. Viņam šķiet, ka ir rīkojies pareizi, jo darījis, kā likušas sajūtas. Viņam stabila un līdz sīkumiem izplānota dzīve šķiet garlaicīga un nepieņemama.
Jāsaprot ilgas
“Ir cilvēki, kuriem rodas trauksme, ja dzīvē nav stabilitātes,” skaidro G.Trimda. Tas attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm. Šāds cilvēks jūt diskomfortu, ja viņam pēkšņi izjūk plānotais. “Perfekcionisti, kuri pa priekšu iet ar prātu,” uz cilvēkiem, kuri atkarīgi no rutīnas, norāda psihiatrs. Pat ikdienas sīkumi perfekcionistu var sakaitināt. No perfekcionista cieš gan partneris, gan pats vainīgais. Ja šāds cilvēks savas sajūtas neprot novirzīt pozitīvā virzienā, dzīvesbiedrs ar laiku to var uztvert kā garlaicību un saukt par rutīnu.
Lai neiestātos rutīna, cilvēkam jāsaprot, pēc kā viņš ilgojas, iesaka psihiatrs. Jāmēģina saprast, vai ilgas saistītas ar vēlmi izmēģināt kaut ko jaunu. Iespējams, ka rutīna saistīta ar garlaicību. Lai no tās izvairītos, jāmācās uzvesties kā bērniem. “Pavērojiet bērnus! Pieaugušajiem no viņiem jāmācās impulsivitāte. Viņi prot palaist vaļā emocijas,” novērojis G. Trimda.
Prāts pret emocijām
Prāts ir tas, kas vēlas stabilitāti un rutīnu, bet emocijas vēlas impulsīvu rīcību, uz atšķirību norāda G. Trimda. Sievietes ir emocionālākas, tādēļ biežāk pirmās pamana un sāk sūdzēties par rutīnu kopdzīvē. Savukārt vīrieši ir pragmatiskāki, tādēļ var nepamanīt sīkumus, kas emocionāli svarīgi partnerei. Psihiatrs pauž, ka svarīga loma ir audzināšanai, kas liek cilvēkam vairāk paļauties uz prātu, nevis emocijām. “Cilvēki neuzticas savām emocijām. Tas padara pasauli melnbaltu,” vērtē G.Trimda. Viņš iesaka uzticēties emocijām un kā moto izvēlēties atziņu: “Labāk dzīvē nožēlot to, ko esi izdarījis, nevis to, ko neesi izdarījis.”
Ja cilvēks neuzticas emocijām, viņš veido citus “pieturas punktus”, kas izpaužas kā dusmas, pārmērīga vēlme kontrolēt situāciju un dzīvesbiedru, un citas emocijas, kas veicina negatīvismu. “Visas emocijas ir labas. Pat dusmas, jo tās liecina par aktivitāti. Svarīgi, kā cilvēks tās izlādē. Cilvēki iemācās sakopt māju un šādi izlādēt dusmas,” piemēru emocijām min psihiatrs. Taču audzināšana bieži paģērē agresīvās emocijas noliegt, nevis pamāca, kā ar tām sadzīvot.
Emocionālā inteliģence
Situāciju var glābt emocionālā inteliģence, pauž psihiatrs. Tā ir māka saprast savas emocijas. Emocionālo inteliģenci var raksturot kā prāta un emociju proporciju līdzsvaru. Tas nozīmē, ka cilvēks ir izpratis savas emocijas un rīkojas tā, lai abas jomas – prāts un jūtas – būtu harmonijā.
Emocionālā inteliģence nozīmē, ka cilvēks ir gan līdzjūtīgs, gan spēj norobežoties no svešām emocijām. Tas nozīmē, ka cilvēks saprot, kāpēc jūtas slikti vai labi. Emociju atpazīšana ļauj attīstīt izturību pret stresu – mudina dzīvot pilnasinīgu dzīvi. Emocionāli inteliģentam cilvēkam apkārtējo uzbrukumus ir vieglāk pārvarēt. Turklāt emocionāli inteliģents cilvēks prot izteikt kritiku, kas nenoniecina otra raksturu, bet risina konkrēto situāciju.
pieredze
Patīk miers
Ikdienā bez rutīnas nemaz nevar iztikt. Ģimenes sadzīvē tā ir neizbēgama. No rītiem uz darbu ir jāceļas vienā un tajā pašā laikā. Bērniem uz skolu jāiet katru darbdienu. Vakarā jāgatavojas nākamajai skolas dienai un jāpilda uzdevumi. Jāliek gulēt bērnus – vienā un tajā pašā laikā. Režīma nodrošināšana bērniem veido rutīnu. Taču man tas nešķiet nekas traģisks. Tā ir stabilitāte un miers, ko veicina rutīna. Tā ļauj sajust, ka es vadu savu dzīvi, ka esmu noteicēja. Tā ir harmonija.
DINA, 38 gadi
Visu laiku kustībā
Nesaprotu cilvēkus, kuri sūdzas par garlaicību. Ar mani visu laiku kaut kas notiek, visu laiku esmu kustībā. Es dzīvoju, nevis eksistēju. Man ir darbs, kurš patīk, un ir hobijs, kurš aizņem lielu daļu brīvā laika. Pēc darba trīs reizes nedēļā dodos uz deju nodarbībām. Aktīva dzīve izslēdz rutīnas iestāšanos attiecībās. Rutīna notrulina, un mani tā nogalinātu, tādēļ vienmēr atrodu, ar ko nodarboties. Kā draugi saka par mani – mājās mani grūti noķert, vienmēr esmu skrējienā uz nākamo notikumu vietu. Tas var būt koncerts, draugu ballīte, ekskursija vai vienkārši pikniks.
INETA, 42 GADI
Pārsteigumus negrib
Esmu pārliecinājusies, ka ir cilvēki, kuriem rutīna ir svarīga un noderīga. Manai mammai traģēdija var sākties pat tad, ja no rīta nevar rīta kafiju iedzert no savas iemīļotās krūzes. Viņa sāk uztraukties pat par neplānotu telefona zvanu. Negaidīti un neplānoti notikumi var viņu izsist no sliedēm tik ļoti, ka viņai sāk sāpēt galva un jāķeras pie tabletes. Kad viņa apciemo mani, viņa vienmēr brauc ar vienu un to pašu autobusu. Kaut gan tie kursē ik pēc 15 minūtēm. Reiz viņa nokavēja un zvanīja man uztraukusies. Arī mājās viņa vienmēr dodas vienā un tajā pašā laikā. Visas viņas dienas ir saplānotas pa stundai, un novirze no plāna viņu padara nervozu.
SANTA, 37 GADI
Jūt garlaicību
Kopš esmu pensijā, ir sajūta, ka nekas manā dzīvē nemainās. Viss ir paredzams, un liekas, ka nekā jauna vairs nebūs. Tas ir tik garlaicīgi. Šķiet, ka visu jau esmu piedzīvojusi. Nekas mani nepārsteidz un pat nesagādā īstu prieku. Radinieki apgalvo, ka šādi jūtos, jo gandrīz neizeju no mājas. Mans vienīgais sabiedrotas ir televizors, kurā arī nav nekā jauna, viss visu laiku atkārtojas. Citādāk jūtos tikai tad, kad vienreiz gadā no ārzemēm ciemos atbrauc dēls. Tad uz nedēļu mana dzīve pārvēršas. Dēls aizbrauc, un dzīve kļūst pelēcīga.
VIJA, 62 GADI
