Gulbenietis Dzintars Peipāns tāpat kā citi azartiskie makšķernieki tagad dodas pēc brekšu lomiem uz Igaunijas ūdenskrātuvēm. Pavisam nesen no Emajegi upes Dzintars atgriezās ar lielu lomu, lai gan pats makšķernieks uzskata, ka iepriekšējos pavasaros loms bijis vēl smagāks.
“Šoreiz bija tikai 38 kilogrami brekšu. Katra zivs – vairāk nekā kilogramu smaga. Ir pat 1,8 kilogramus smagi brekši. Tos, kas svēra tikai 200 un 300 gramus, laidu atpakaļ. Uzzinot, ka man tik labi veicās, cilvēki vai traki kļuva. Otrā dienā pie upes sabrauca vai simts automašīnu, bet neviens nekā liela nedabūja. Iepriekšējā gadā šajā pašā laikā mājās pārvedu vairāk nekā 40 kilogramu smagu lomu,” stāsta makšķernieks. Viņš, jokojot bilst, ka konkrētas vietas, kur bijusi vislabākā brekšu cope gan neatklāšot. Tie, kuri regulāri braucot makšķerēt uz Igauniju, tās jau zinot.
“Liela daļa no makšķernieka veiksmes ir saistīta ar zivju iebarošanas tehnoloģiju. Protams, arī vietas vajag zināt. Jāskatās, kāda ir upes straume, kāds dziļums un tamlīdzīgi. Nav jau ko dauzīties gar visu upes malu. Vajag sameklēt vietu un iebarot zivis. Interesanti, ka man pirmo reizi bija tā, ka vislabākā cope bija tieši pa nakti. No rīta pulksten puspiecos jau tinām makšķeres un braucām mājās. Iepriekšējos gados nakts stundās nebija gandrīz neviena piesitiena. Vislabākais laiks bija vakaros no pulksten pusvienpadsmitiem līdz divpadsmitiem, tad no pulksten pustrijiem līdz sešiem rītā,” stāsta Dzintars.
Makšķernieks nenoliedz, ka pie upes īpaši brīvdienās, makšķernieku valodā izsakoties, esot liels “kolhozs”. Vīri sacenšoties, kurš paspēs iekārtoties labākajās vietās. “Ja aizbrauc vēlāk, visas vietas aizņemtas. Mēs arī aizbraucām un savās vietās netikām. Piepumpējām laivu un braucām uz upes otru krastu. Pirms tam es tur vispār nekad nebiju makšķerējis. Igauņi brauca garām ar laivām un redzēja, kā mēs strādājam. Otrā dienā, cerot, ka arī veiksies tikpat labi kā mums, tur nebijis brīvas vietas, bet pa tukšo,” stāsta Dzintars.
