Ir brīnišķīgs laiks pirms Ziemassvētkiem. Cilvēki atver sirdis kādam labam darbam un mīlestībai.
Atnākot šorīt uz darbu, Jaungulbenes sociālās aprūpes centru, un kā katru rītu pajautājot aprūpētājai, kā klājas mūsu omītēm, saņemu atbildi, ka ar mani grib runāt Ženijas tante. Ieejot istabā, redzu, ka Ženijas tante ir mazdrusciņ satraukusies, bet ar gaišu smaidu sejā teic: “Vadītāj, es gribu, lai jūs manā vārdā uzrakstāt „Dzirkstelē” rakstu, kas būs kā pateicība visiem aprūpes centra darbiniekiem.” Es ieklausījos Ženijas Neimanes teiktajā: “Katram dzīvē pienāk brīdis, kad ir jāpieņem dažādi likteņa izaicinājumi un jāsamierinās ar notiekošo. Arī mani liktenis nežēloja, un sanāca tā, ka paliku viena un zaudēju iespēju staigāt. Man bija jāpieņem izvēle – vai nu palikt savās mājās, kur mūža garumā viss bija iekārtots, kā sirds un rocība ļāva, vai doties uz pansionātu. Lēmums nebija viegls, bet, sajūtot savu bezspēcību likteņa priekšā, izvēle bija pansionāts. Un šodien šo izvēli es ne mirkli nenožēloju, jo tas, ka es varu šeit dzīvot un justies kā mājās, man rada prieku. Tāpēc man no sirds un ar visdziļāko cieņu gribas teikt lielu paldies visiem sociālās aprūpes centra darbiniekiem. Un es droši zinu, ka šos vārdus varētu teikt ikviens centra iemītnieks. Paldies saku aprūpētājām Ingai, Zojai, Lolitai, Ņinai, Ilgai un Sarmītei. Tās ir meitenes, kuras ar mīlestību dara šo neizsakāmi smago darbu. Mums netiek atteikts nekas. Mums palīdz visā – gan piecelties, gan apgulties, gan nomazgāties, gan paēst, gan televizoru ieslēgt, gan čības uzvilkt un tā šo darbu rindu varētu turpināt uzskaitīt. Un tas darbs nevis vienkārši tiek paveikts, bet izdarīts ar lielu rūpību un mīlestību. Izdarīts tā, lai mūsu vajadzības tiktu pilnībā apmierinātas un lai mēs neviens nejustos kā nasta darītājam. Paldies mūsu pavārītēm Gaļinai un Jolantai, kas ik dienas mūs lutina ar garšīgām maltītēm. Ēdiens tiek pagatavots, ņemot vērā katra klienta ieteikumus un vajadzības, tas vienmēr ir silts un baudāms. Arī šīs meitenes nekad neatsaka mūsu lūgumam palīdzēt un, atliekot savus darbus, steidzas izpildīt mūsu vēlmes. Paldies kurinātājam Vilnim, kurš katru rītu ar smagajiem malkas klēpjiem steidz no istabas uz istabu, lai iekurinātu krāsnis. Nevienu rītu neizpaliek skanīgs “Labrīt!” un jautājums “Kā tad iet?”. Kad malka klusītēm jau krāsnīs sprakšķ, tad arī viņam ir laiks pārmīt ar mums kādu vārdu vai pielikt savu vīrieša roku kādam smagākam darbam. Nekad nekas netiek atteikts un ar smaidu sejā tiek izdarīti visi darbiņi un darbi. Siltums nāk ne tikai no sakurinātajām krāsnīm, bet arī no sirds. Paldies vadītājai Inesei, kas ar lielu rūpību un pavisam nelieliem līdzekļiem šis telpas ir sakārtojusi mājīgas un patīkamas. Tuvojoties Ziemassvētkiem, arī mūsos ir radīta gaiša gaidīšanas svētku sajūta – ar adventes vainadziņu uz galda, ar baltu eņģeli loga rūtī, ar gaišu svecītes liesmu svečturī. Vadītāja nekad nepaiet garām, neienākot un neparunājoties, vienmēr apsēžas uz gultas malas, saņem mūsu rokas savējās, pasmejas un, ja vajag, arī paraud. Viņai nepatīk, ja mēs runājam par aiziešanu, tad viņa mūs mīļi sarāj, sapurina un teic, lai mēs nerunājam niekus. Vienmēr ar smaidu sejā mums liek turēties un gaidīt vasaru, kad varēsim braukt pagalmā un, kā viņa joko, iet ravēt dārzu. Viņa nekad neatsaka atnest kādu našķi no veikala vai zāles no aptiekas, katrs lūgums tiek izpildīts un visas vēlmes apmierinātas. Paldies mūsu dakterītei Līgai, kas seko līdz mūsu veselībai un uzmundrina ar labu vārdu!”
Noklausoties šos labos vārdus, arī es sirdī jūtu gandarījumu, jo saprotu, ka tas darbs, ko daru es un mans kolektīvs, nepaliek nenovērtēts; ka ir cilvēki, kam mēs esam ļoti nepieciešami, kam mūsu rūpes sagādā laimīgus mirkļus un patīkamu ikdienu. Var jau teikt, ka ir tāds tumšs laiks, bet, ja gaismu ieslēdz spožāk, tumsa sabiezē. Un man visiem gribas teikt – nepievērsīsim uzmanību tumsai! Svarīgākais ir tas, ka mēs ar savu gaismu kādu laukumu apgaismojam un tas kļūst lielāks. Arī es savā vārdā saku lielu paldies visiem maniem darbiniekiem par to darbu, kas ļauj daudziem justies labāk. Lai Ziemassvētku klusums ļauj sadzirdēt sirdis!
