Pirms dažām dienām uz trepēm pie mājas, kurā dzīvoju, kāds cilvēks bija novietojis iepirkumu maisiņu ar plūmēm un uzrakstu „Lūdzu, lūdzu, cienājieties!”. Biju izbrīnīta un patīkami pārsteigta par šādu rīcību. Prātā atausa dzejnieka Raiņa vārdi, ka „dodot gūtais neatņemams”. Laikam jau bagāts nav tas cilvēks, kuram ir ļoti daudz naudas, bet gan tas, kuram visa pietiek un viņš spēj dalīties tajā ar citiem. Ir piemēri, kas arvien vairāk liecina, ka mēs pamazām mācāmies dalīties ar citiem, nedomājot, kas man par to būs. Tā uz Gulbenes zupas virtuvi tiek vesti ogu spaiņi, grozi ar gurķiem, āboli un vēl cits. Uz Sarkanā Krusta Gulbenes komiteju ceļo dārzeņi, pieļauju, ka netiek aizmirsti arī sociālās aprūpes centri un veco ļaužu mājas. Plūmes varēja kādam pārdot, tomēr cilvēks izvēlējās sagādāt prieku tiem cilvēkiem, kuriem to nav. Manuprāt, tā ir laime – dalīties priekā ar citiem. Kāpēc kādu priekšmetu tāpat vien neatvēlēt cilvēkam, kurš pēc tā ilgojies daudzus gadus? Liela nauda dod neatkarību un brīvību, bet ne vienmēr dara cilvēku laimīgu. Dalīties var dažādi – ar lietām, praktiskām iemaņām, zināšanām, par to pretim saņemot no sirds pateiktu paldies, nevis naudas zīmi. Manuprāt, tas būtu tikai apsveicami, ja šādi uzraksti „Lūdzu, cienājieties!” parādītos arī citviet. Ne jau vienmēr tām jābūt plūmēm. Cienāties var arī ar āboliem, gurķiem un citām dārza veltēm. Mēs taču ikviens varam būt prieka avots citiem, no tā gūstot prieku arī sev.
