Līgo pagasta zemnieku saimniecība “Maldupi” ir ar septiņu gadu pastāvēšanas vēsturi. Tās īpašnieki ir Aivija un Juris Krēsliņi. “Esmu piesardzīgs optimists, kas, pirms kaut ko dara, visu rūpīgi izplāno, lai vēlāk nenāktos vilties savā pārsteidzībā,” saka saimnieks.
Kalte – pagātnes relikvija
“Kas tad jūs atpūtis uz tik nelielu zemnieku saimniecību?” joko Juris, ar kuru tiekamies Līgo pagasta centrā pie vecajām graudu kaltēm, kas, Jura aprūpētas, ir darba kārtībā arī šodien. “Kad vairs negribēsies nodarboties ar lauksaimniecību un būšu palicis vecāks, kad neko negribēsies darīt, kaltēs ierīkošu muzeju, kura galvenais apskates objekts būs šīs kaltes,” saimnieks turpina jokot, taču katrā jokā ir savs patiesības grauds. Ar plašu rokas vēzienu viņš norāda robežas, kur sākas zemnieka Vladimira Mavrina īpašuma robežas.
“Zemnieku saimniecību izveidojām 2004.gadā. Pirms tam biju individuālā darba veicējs. Esmu bijis arī pašvaldības uzņēmuma vadītājs, tāpēc jau biju apzinājis, ko ar šo veco graudu kalti ir iespējams izdarīt, ko ne,” stāsta Juris.
Saimniecībā viņš strādā kopā ar dēlu, kurš, tēva vārdiem izsakoties, lauksaimniecībā visu saprotot un esot liels palīgs graudaugu sējas laikā. “Apsaimniekojam lauksaimniecībā izmantojamo zemi 120 hektāru platībā. Noņemos ar graudkopību, audzējot miežus, ziemas kviešus un auzas. Sniedzu arī kaltes pakalpojumus pagasta zemniekiem. Ražas novākšanas sezonas laikā ir iespējams izkaltēt no 250 līdz 700 tonnām graudu. Esmu domājis par to, ka varētu uzstādīt jaunu graudu kalti, bet vai to vajag darīt, ja itin labi strādā vecā, ar kuras jaudu pagaidām pietiek, jo lieliski saglabājusies arī lielā ar malku kurināmā krāsns. Zemnieki, kuri graudaugus audzē tūkstoš hektāros, manas kaltes pakalpojumus neizmantos. Tiem ir pašiem savas kaltes. Arī “Vanagu” saimnieks Vladimirs Mavrins savulaik izmantoja manus pakalpojumus, bet viņam ir bioloģiskā zemnieku saimniecība, tāpēc izdevīgāka ir sava graudu kalte. Gadu gadiem sadarbojos ar zemnieku Raivi Mežuli,” stāsta Juris.
Saimniecībai ir veiksmīga sadarbība ar firmu “Baltic Agro”, kurai tiek pārdota daļa izaudzēto graudu. Sava tiesa tiek atbērta sēklai, daļa – samalta, lai tālāk miltus pārdotu tiem zemniekiem, kuri nenodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību. “Man ir pašam savas graudu maļamās dzirnavas, tāpēc varu piedāvāt zemniekiem arī šo pakalpojumu. Ir saimnieki, kuri no manis pērk miltus.”
Šis gads – labs
“Maldupu” saimnieks atzīst, ka, pārdomāti sarindojot visus sezonālos saimniecības darbus, arī laika periodu no ražas novākšanas brīža līdz pavasara sējai nevarot uzskatīt par tukšu, kad makā neieripo neviens lats. Jurim ir līgums ar divām pagasta pārvaldēm par pagasta ceļu tīrīšanu ziemas mēnešos. “Ja viss apnīk, varu arī neko kādu brīdi nedarīt,” viņš smejas. Saimnieks izvēli par savas zemnieku saimniecības izveidi ne reizi neesot nožēlojis.
Šo gadu Juris vērtē kā pietiekami labu. “Redziet, neesmu izputējis. Kredītu par traktoru regulāri spēju samaksāt, lai gan mūsu valstī ir ļoti augsti kredītprocenti. Ar visiem darbiem arī lieliski tieku galā. Grāmatvedību esmu uzticējis sievai Aivijai. Es atbildu par to, lai lauki būtu laikā apstrādāti, graudaugi iesēti, kopti, mēsloti un nokulti, lai tehnika būtu darba kārtībā. Man pat prātā nav iešāvusies doma, ka laukiem varētu atmest ar roku. Ja strādā, tad iespējams izdzīvot visos laikos. Pats esmu beidzis Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu un Lauksaimniecības universitāti, tāpēc uzskatu, ka zemniekam ar augstāko izglītību ir jāprot viss.”
Domā par rapša audzēšanu
Graudaugu raža saimniecībā ir atbilstoša ieguldītajam darbam. “Man nav iespējams regulāri mainīt augu seku, tāpēc tīrumā, kur tiek sēts jau 10 gadus pēc kārtas, lai kaut kas izaugtu, bez lielāka minerālmēslu daudzuma neiztikt. Slikti, ka to cena katru gadu palielinās. Saprotu, ka nopelnīt grib visi, tāpēc minerālmēslu cena tiek piemērota konkrētā gada graudu iepirkuma cenai. Ir bijuši gadi, kad no hektāra iekuļu vairāk nekā trīs tonnas graudu, bet tas ir ne vienmēr. Ziemāji manos laukos padodas labāk, vasarāji – sliktāk. Varbūt varētu audzēt arī rapsi, bet man ir Krievijā ražotais kombains “Jeņisej”, ar kuru nevarētu rapsi nokult tik kvalitatīvi, kā vajadzētu. Diezin vai man izdotos iekļauties arī sējas termiņos, ko rapsim ir svarīgi ievērot. Lai paiet kāds laiks, tad sākšu domāt par jauna kombaina iegādi un, iespējams, arī rapša audzēšanu. Tagad lauksaimniecības tehnika ir ievērojami jaudīgāka. Pats redzu, cik spēju viens pats paveikt. Ja agrāk sēja piecas sējmašīnas, tagad pietiek ar vienu. Saimniecībā nav vajadzīgi pieci traktori,” prāto Juris.
