Kaislīgākie makšķernieki arī Gulbenes novadā jau pagājušajā nedēļā, kad vairākas naktis sals pārsniedza mīnus 10 grādu atzīmi, ir atklājuši zemledus makšķerēšanas sezonu. Pagājušajā gadā pirmie zemledus makšķernieki sezonu atklāja jau novembra sākumā. “Dzirkstele” devās uz Dzirnavu dambi Jaungulbenes pagastā un pārliecinājās, ka zemledus makšķerēšana rit pilnā sparā. Makšķerniekam Jēkabam Upītim šķiet, ka ar ledus biezumu un drošību uz ledus vismaz uz Dzirnavu dambja Jaungulbenes pagastā viss ir kārtībā. Savukārt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests uzsver, ka lielākā bīstamība parasti ir ziemas sākumā, kad ūdenskrātuves ir tikko aizsalušas.
Aizvakar rīta pusē uz Dzirnavu dambja ledus bija devušies gandrīz desmit kaislīgi makšķernieki. Viens no tiem jaungulbenietis Jēkabs Upītis saka, ka pirms pāris dienām makšķernieku esot bijis krietni vien vairāk.
Jēkabs rāda, ka ledus, vietā, kur viņš makšķerē, ir apmēram 10 centimetrus biezs. Nepilnu divu stundu laikā izdevies izvilināt apmēram piecus kilogramus prāvu asaru.
Jēkabs stāsta, ka makšķerē jau ceturto dienu. Asari ķeras labi. “Katru dienu un katru ziemu nāku makšķerēt. Pavadu uz ledus visu dienu, un aukstums mani nebaida,” saka Jēkabs un piebilst, ka uz ledus dodas, tiklīdz ir pirmais sals, un nav bijis tāda gada, kad nebūtu ielūzis. “Vienā gadā ielūzu, un tad kāds cits makšķernieks padeva koku un izvilka mani ārā. “Bļitku nebiju izlaidis no rokām. Kaste gan ar visām zivīm nogrima. Pēc kādām 15 dienām atbraucu uz to pašu vietu, kur biju ielūzis, un ar egles zaru izķeselēju savu kastīti, un zivis tajā visas bija dzīvas,” atceras Jēkabs.
Jāpiebilst, lai makšķerētu Dzirnavu dambī, nepieciešams iegādāties speciālu atļauju.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Preses un sabiedrisko attiecību nodaļas priekšniece Inga Vetere uzsver, ka iedzīvotājiem, īpaši zemledus makšķerēšanas entuziastiem, jābūt prātīgiem un nevajag mēģināt kāpt uz ledus, kamēr tas vēl nav kļuvis pietiekami biezs. Lielākā bīstamība parasti ir ziemas sākumā, kad ūdenskrātuves tikko aizsalušas, un pavasarī, kad ledus kļūst īpaši trausls. Tomēr pat ziemā, kad ledus it kā ir visnoturīgākais, uz tā ir daudz bīstamu vietu. Tur, kur ūdenskrātuvēs ietek siltāks rūpnieciski izmantots ūdens, upju grīvās un sašaurinājumos, kuģošanas ceļos un zvejnieku izcirsto āliņģu vietās ledus ir neizturīgs. Tā izturību mazina arī iesalušas niedres, krūmi vai citi priekšmeti.
Šogad dienesta ūdenslīdēji no ūdenskrātuvēm ir izcēluši 145 noslīkušus cilvēkus, tajā skaitā – 9 novembrī. Gadījumos, ja cilvēks ir ielūzis ledū, nekavējoties pa tālruni 112 ir jāizsauc glābšanas dienests. Jācenšas pēc iespējas precīzāk norādīt negadījuma vietu, kā arī tuvākie iespējamie piebraukšanas ceļi.
Labākais ūdenstilpes aizsalšanas brīdis ir, kad valda pilnīgs bezvējš un no gaisa nekrīt ne sniegs, ne lietus lāses. Tas garantē vienmērīgu jebkuras ūdenskrātuves aizsalšanu, un nav jābaidās, ka kaut kur, piemēram, uz ūdens virsmas būs sasnidzis slapjš sniegs un naktī, nedaudz piesalstot, pārklājis šo vietu ar plānu ledus kārtu. Tāda vieta zemledus makšķerniekam ir ļoti bīstama. Uzejot uz ledus, kuru nav pārklājusi sniega kārta, kā likums, vajag izvairīties soļot pa tādām vietām, kur ledus krāsojas tumšāks nekā cituviet. Noteikti neieteiktu pirmajās sala dienās doties upju virzienā. Pirmkārt, straumes pat nelielos posmos ir ļoti dažādas un sevišķi mazajās upītēs ļoti mainīgas. Līči mijas ar aizstraumēm, gar kurām traucas nodevīga ūdens plūsma. Aizsalšanas brīdī, ja vēl uzsnieg kaut plāna sniega sega, šī vieta ir acīm nekontrolējama. Ja nu tiešām upe ir vienīgā un tuvākā ūdenskrātuve, tad to nepieciešams ļoti labi pārzināt. Var izmantot gar krastu aizsalušos līčus, bet nekādā gadījumā nepārvietoties gar upē «ienākošiem» sauszemes raga galiem. Šādās vietās pat lielākajās upēs mēdz būt lielākas vai mazākas straumes. Atcerieties, ka tādā, pakļūstot zem ledus, izredžu izglābties nav!
Uz ezeriem ir daudz drošāk. Ledus kārta tur uzsalst ļoti vienmērīgi. Pirmajās dienās nevajadzētu staigāt pa ledu vietās, kur ir biezi meldrāji, iekrituši koki vai aug krūmāji. Šādas vietas ir bīstamas, jo koks ilgi uztur siltumu un tik ātri neļauj ūdenim sev apkārt aizsalt.
Uz pirmā ledus copi jādodas vismaz divatā, un jābūt līdzi ap septiņiem metriem garai virvei. Tā var lieti noderēt. Turklāt ir pēdējā muļķība virvi nēsāt līdzi vienā no copes kastēm, ja tikai nav sarunāts ar kādu no augšas, ka tas tieši šim copmanim neļaus ielūzt. Tā gan parasti nenotiek. Virvi vislabāk nolikt kādā redzamā vietā. Izurbjam āliņģus, un, tā kā neviens normāls makšķernieks ledus urbi vai vergu tāpat uz ledus nenomet, bet gan ieurbj vai iecērt, lai tas stāvētu gaisā, tad lūk, tā ir vieta, kur uzkarināt striķi. Tam jābūt pēc iespējas resnākam. Gadījies pieredzēt, ka ielūzušais panikā daudz «airējas» ar plaukstām zem ūdens. Jau nepilnu 30 sekunžu laikā pirksti no aukstuma ir tik stīvi, ka nespētu noturēt pat krūzīti, kur nu vēl satvert tievu virvi. Tad vienīgais variants ir iesiet auklā cilpu, un, kad virves gals aizmests ielūzušajam, viņam pašam tā pār galvu jāuzmauc ap vidukli.
Līdzi noteikti jābūt ledus cirtnim jeb vergai. Esmu dzirdējis, ka tad, ja ar pirmo reizi cirtnis iziet ledum cauri, tālāk nav ko iet. Varbūt tik traki nav, jo jāskatās arī, kāds ir vīrs, kas cērt. Katrā gadījumā, nonākot copes vietā un pārliecinoties par ledus drošību, ar cirtni gan neieteiktu darboties. Zivīm pirmais ledus jau tā ir neliels šoks, bet, ja vēl kāds sāks pa augšu dauzīties, var sanākt, ka nevienam tuvumā esošajam makšķerniekam šajā dienā nebūs ko mājās aiznest, izņemot inventāru un sevi pašu.
Pārdošanā ir speciāli durkļi ar plastmasas rokturiem, kas liekami lietā, ja makšķernieks ielūst. Paredzēts, ka tie atrodas pie gumijas, kas izvērta caur piedurknēm ap pleciem. Īsti nezinu, kāpēc, taču ziemas makšķerniekiem tāda atribūtika nav cieņā. Šis priekšmets pilnībā netiek novērtēts, kaut arī ir gana labs, ja esat viens ielūzis ledū, bet dziļums ir tāds, ka nav iespējams atsperties pret gultni, lai uzraustos atpakaļ uz ledus. Šādos gadījumos labi noder cirtnīši, ar kuriem var aizcirsties aiz slidenā ledus, ko nekādi nav iespējams izdarīt ar pirkstiem vai nagiem un izvilkt sevi no ledainā ūdens.
Sperot soļus uz pirmā ledus, būtu arī labi krasta joslā nocirst kādu paresnu alksni, ar ko savienot krasta līniju un aizsalušo ūdenskrātuvi, jo ir gadījies, ka rīta agrumā pēc nakts sala uz ledus uzej pilnīgi droši, bet, kad jānāk nost, dienas saulīte izdarījusi savu darbu un ceļš uz krastu ir nepārejams. Tad šāds stabils, zaļš un izturīgs koks ir vienīgais glābējs, citādi vai nu vajadzēs gaidīt nakti, kad atkal uzsals, kas diez vai būs interesants pasākums, vai arī jāmetas plānajā ledū ar cerībām, kas parasti mirst pēdējās.
Pirmais ledus vāks ir vismaz trīs reizes izturīgāks par pēdējo. Pēdējais brūk zibenīgi, bet pirmais pirms lūšanas sāk brīdinoši brakšķēt. Sēžot uz vietas arī piedzīvots, ka ledus zem makšķernieka smaguma kā no gumijas lēnām it kā iegrimst un pa āliņģi sāk nākt ūdens. Tā ir pirmā pazīme, ka ir tikai dažas sekundes, lai no šīs vietas «aiztītos». Baudīsim ziemas copi un atcerēsimies, ka mūs gaida mājās!
