Šajā gadsimtā divas reizes Latvija ir kļuvusi brīva un neatkarīga. Tas ir apliecinājums, ka mēs katrs un visi kopā esam spējīgi veikt vienreizīgas lietas.
Šajā gadsimtā divas reizes Latvija ir kļuvusi brīva un neatkarīga. Tas ir apliecinājums, ka mēs katrs un visi kopā esam spējīgi veikt vienreizīgas lietas. Taču izrādījies, ka valsts politisko brīvību iegūt ir vienkāršāk nekā personisko. Atkal gaidām Lāčplēsi, kas mūs atbrīvos no Melnā bruņinieka. Vai 20. gadsimtā ir varoņi?
Britu žurnāla “Arena” socioloģiskā aptaujā minētas varoņu būtiskākās iezīmes: drosme, pašaizliedzība, ticība ideāliem, spēja vadīt, iespaidīga nāve. Varoņa spējas var izpausties dažādi, bet tās pārsniedz parasta cilvēka darbību. “Klubs” pēc šiem kritērijiem izvēlējies 18 varoņus. Viņi ir sēdējuši cietumos, iekaustījuši haritonoviešus, rīkojuši revolūcijas un diskotēkas, laupījuši un slepkavojuši, slavējuši Ļeņinu, spēlējuši teātri un vadījuši tautfrontiešus. Grūti atzīt laupītāju Kaupēnu par varoni. Tomēr arī viņš tāpat kā Arvīds Pelše un Alfrēds Rubiks iekļauts starp tiem, kas “tādā vai citādā veidā virzījuši uz priekšu valsti un vienīgo zemi, kurā varam palikt mēs paši”. Iespējams, domstarpības tāpat kā jebkura pretruna veicina sabiedrības attīstību, jo aita un vilks katrs citādi izprot brīvību.
Pieaudzis cilvēks ir brīvs tad, ja viņš var darīt visu, ko vēlas, bet izvēlas pildīt pienākumu. Ārzemniekus vairs nepārsteidz, ka Latvijā viesnīcā vakaros atļauj trokšņot, ka gājēji met uz ielas papīrus, ka daudzas mātes atsakās no bērniem. Tur tā rīkoties liedz likumi.
Cilvēka neatkārtojamais “es” ir pati lielākā vērtība, kas mums pieder. Katram ir tiesības un pienākums to sargāt. Taču ne uz citu cilvēku rēķina. Kas izaudzinās Lāčplēsi? Bet varbūt par Lāčplēša spēku svarīgāka ir Sprīdīša attapība. Ar bērniem mēs ieiesim 21.gadsimtā.
