Leduspuķes savijušas necaurredzamus rakstus logā. Saltā sniegotā saule nespēj tās izkausēt. Ziemeļa stindzinošo aukstumu jūt visur, pat dzīvokļos.
Leduspuķes savijušas necaurredzamus rakstus logā. Saltā sniegotā saule nespēj tās izkausēt. Ziemeļa stindzinošo aukstumu jūt visur, pat dzīvokļos. Uz ielas elpas siltums mirklī pārvēršas sarmotās adatiņās uz mēteļa apkakles. Jā, tāds sals bijis vien pirms 20 gadiem. Kā justos barikāžu aizstāvji tādās dienās, kurās sals izdzēsis cilvēku dzīvības un daudziem apsaldējis seju, locekļus? Tagad imitētus atmiņu ugunskurus var iedegt telpās, bet toreiz viss bija īsts.
20.janvāra asiņainie notikumi Rīgā bija tā robeža, kuru pārkāpjot, katram godprātīgam cilvēkam kļuva skaidrs, ka tā dzīvot vairs nevar un nedrīkst. Barikādes lika nostāties vaigu vaigā ar skaudro patiesību, atklājot, kurā pusē esi. Vidusceļa nebija. Nedomāja par iespēju mirt, jo baiļu nebija. Ja tiešām ir jēga mirt, tad vien par brīvību, jo tikai tad cilvēks ir pārliecināts, ka viņš nenomirst pavisam. To apliecina Andra Slapiņa un Gvido Zvaigznes, Bauskas miliču piemiņa. Tomēr ne visu barikāžu dalībnieku pilsoniskā stāja ir novērtēta. To neviens nav vēlējies vai mēģinājis darīt, lai gan katrā pilsētā un pagastā droši vien atceras savējos, kas apliecināja nešaubīgu ticību un gatavību aizstāvēt Latvijas brīvību. Par absurdu var atzīt aicinājumu pašiem pieteikties, lai saņemtu barikāžu piemiņas medaļas. Ne jau par medaļām, bet par labāku dzīvi sapņoja tūkstošiem cilvēku.
Diemžēl visus šos piecpadsmit gadus mūsu valstī ir gājis kā pa celmiem. Nestabilitāte, varas maiņas, inflācija un politiķu ķīviņi ir nogurdinājuši, iztukšojuši cilvēkus tā, ka viņos nav vairs ticības. Latvijas ekonomika ir cietusi milzīgus zaudējumus, bet daudzi spējuši apliecināt, ka ir gudri un konkurētspējīgi citās Eiropas valstīs. Paradokss! Tūkstošiem iedzīvotāju pamet Latviju, jo alga vēl labu laiku nebūs tāda kā Īrijā vai Anglijā. Vajadzētu saņemt 450 latu mēnesī, lai paliktu un varētu iztikt. Vai daudz jūsu paziņu tādu saņem? Var tikai cerēt, ka dzimstība vairs nesamazināsies, tomēr iedzīvotāju skaits jau tā ir mazāks nekā pirms
100 gadiem, tātad Latvija izmirst. To apliecina statistikas darbinieku prognoze – 2050.gadā tas varētu būt apmēram 1,8 miljoni.
Arī pirms šīm Saeimas vēlēšanām ekonomiskie jautājumi tiks atvirzīti otrajā plānā, priekšplānā izvirzot nacionālo jautājumu un vēlmi nomelnot konkurentus. Turpinās izmeklēšana par Einara Repšes darījumiem, kas šobrīd ir lielākais traips “Jaunā laika” dosjē. Iespējams, ka par atbildes gājienu var kļūt žurnālistu rosinātā interese par Aigara Kalvīša sievas biznesu – tajā strādājošie saņemot vien minimālo algu. Ja informācija atbilst patiesībai, atliek vien secināt, ka premjerministra vārdi nesaskan ar darbiem. Lai arī par kuru partiju mēs balsotu, acīmredzot vēl ilgi būs jāsalst tiešā un pārnestā nozīmē.
