Meita Eva un tētis Gunārs Vīksniņi no Stāmerienas pagasta „Gundegām” ir radoši cilvēki, tāpēc viens otru papildina, uzmundrina un iedrošina, ne tikai kaldinot jaunas idejas, bet arī strādājot pie dažādiem projektiem un risinot saimnieciska rakstura problēmas. Īpaši tagad, kad Eva Gulbenē izveidojusi pati savu reklāmas un dizaina uzņēmumu.
„Vienmēr esmu uzskatījusi sevi par tēta meitu. Bērnībā, mežā sēņojot, vienmēr turējos kopā ar tēti. Pēc Stāmerienas pamatskolas beigšanas pat Bulduru dārzkopības tehnikumā iestājos tikai tāpēc, ka arī tētis tur bija kādreiz mācījies. Viņš man un vecākajiem brāļiem Guntaram un Agrim ir labais tētis, jo mamma mēdza būt stingrāka. Bērnībā, kad viņa rājās, es no viņas mēdzu slēpties skapī,” atceras Eva. Gunārs apmierināti smaida un bilst, ka daudzi nedarbi atklājoties tikai tagad dažādos saviesīgos ģimenes pasākumos, kad bērni jau izauguši. „Kamēr mēs abi ar mammu bijām ballē, izrādījās, ka mājās pa to laiku izcēlies gandrīz vai ugunsgrēks, jo uz taburetes ticis veikts eksperiments. Kad atgriezāmies mājās, viss bija kārtībā. Izrādījās, ka lielie gudrinieki bijuši brāļi, bet eksperimentētāja – mazā māsa.” „Mums taču bija jāizmēģina, kā darbojas vulkāns,” smejas Eva. Viņa atzīst, ka saistībā arī ar dizainu vairāk uzticoties tēta gaumei. „Man ir tuvāks viņa domāšanas veids. Kad mēs abi runājam par dizainu, mamma mūs ne vienmēr saprot, bet mēs abi saprotamies no pusvārda. Toties ar mammu mums abām ir absolūti perfekts viedoklis par apģērbu un citām sievišķīgām lietām. Mēs abas varam kopīgi izstaigāt visus Rīgas veikalus un neko nenopirkt, jo abām nekas nepatīk.” Eva labprāt uzklausa arī tēva kritiku, kas nemēdz būt visu noliedzoša, bet objektīva.
Cits citu atbalsta
Arī savus draugus Eva it visā mēdz salīdzināt ar tēti. Gan tajā, kā viņš izturas pret citiem cilvēkiem, gan kā attiecas pret notikumiem un lietām. „Tētis ir galants vīrietis, kurš sievietei pasniedz mēteli, atver durvis un palaiž pa priekšu. Tās ir elementāras pieklājības normas, bet šodien ļoti augstu vērtējamas, tieši tāpēc šīs īpašības meklēju citos cilvēkos. Ja meitām ar tēvu ir mazāka saskare, tad varbūt tas nav tik ļoti izteikts, bet man tas ir būtiski. Esmu salīdzinājusi tēti ar citu tētiem. Viņš noteikti ir pārāks par visiem,” lepojas Eva.
Vīksniņi ir radošu cilvēku ģimene. Tāpat kā Eva, arī brāļi dejojuši tautiskās dejas. Bērnus vecāki savulaik nolikuši izvēles priekšā, sak, ja grib ēst, tad jādejo, vai otrādi. Mammas Gaidas stingri noteiktās prasības saskanējušas ar tēta uzskatiem. „Nav ko „loderēt”! Bērni piedzimst kā patērētāji. Ja viņiem viss tiek atļauts, tad tādi viņi būs visu mūžu, paši negribēdami neko darīt. Šodienas vecāki to nesaprot, un rezultāts ir tāds, kādu to redzam,” Gunārs ir
stingrs savā pārliecībā. „Ja ģimenē mēs būtu katrs absolūti citādāki, droši vien būtu grūti. Ja tētis nepalīdzētu mājas darbos, kamēr mamma, būdama pagasta kultūras dzīves vadītāja, rosās pa kultūras namu, tad būtu grūti tikt ar visu galā. Mēs cits citu atbalstām,” uzskata Eva, bet Gunārs piebilst, ka visiem bērniem kopš mazotnes esot bijuši savi pienākumi. „Vienmēr pratām rast vidusceļu, tāpēc bērni nedarīja neko tādu, lai mums spītētu. Nebija vajadzības arī kaut ko strikti aizliegt,” atceras Gunārs.
Pirmais lielais projekts
Eva stāsta, ka labi mācīties skolā viņu motivējis vecāko brāļu piemērs, kuri vienmēr aizrādījuši, ja māsai kādā mācību priekšmetā vērtējums bijis zemāks nekā viņiem.
Bulduru dārzkopības tehnikuma informātikas skolotājs, ņemot vērā Evas uztveri un pieeju risinājumiem, ieteicis meitenei apgūt datordizainu.
Meitas un tēva radošā sadarbība sākusies jau tad, kad Eva vēl mācījusies Bulduru dārzkopības tehnikumā. Viņai piedāvāts izveidot projektu Stāmerienas pareizticīgo baznīcas apkārtnes apzaļumošanai. Meitene drosmīgi apņēmusies to paveikt. Pirms deviņiem gadiem tas bijis arī Gunāra pirmais lielais projekts, pie kura strādāts kopā ar meitu. Kopumā Gunārs ir realizējis 14 apzaļumošanas projektus ne tikai Gulbenes, bet arī Rojas un Rugāju novadā. „Ar meitu visus šos gadus esam sadarbojušies konsultāciju līmenī. To, ko es veicu dabā, viņa vispirms izprojektēja datorā,” atgādina Gunārs.
Pagājušajā gadā, kad Gulbenē notika gidu kursi, arī Gunārs iesaistījies tajos. Izrādījās, ka no visas topošo gidu grupas viņam bijusi vislielākā pieredze un saikne ar Stāmerienu, jo Gunārs, kuru vienmēr ir interesējusi vēsture, netieši gida pienākumus veicis jau tad, kad pēc dienesta Padomju Armijā sācis strādāt par dārzkopības agronomu padomju saimniecībā „Stāmeriena”.
Nodibina savu uzņēmumu
28.aprīlī apritēs mēnesis, kopš Evai ir pašai savs uzņēmums. Viņa atzīst, ka konkurence šajā jomā Gulbenē ir, bet tā liek nemitīgi domāt par kaut kā jauna ieviešanu. „Es pagājušā gada novembrī nolēmu, ka veidošu savu uzņēmumu. Tad sekoja projekta rakstīšana, lai saņemtu Eiropas Sociālā fonda atbalstu pašnodarbinātības un uzņēmējdarbības uzsākšanai. Tā bija laba pieredze,” stāsta Eva. Viņas pamatnodarbošanās ir reklāmas dizains, sākot no dažādām dāvanām, suvenīriem, firmu izkārtnēm, auto aplīmēšanas līdz dažādu spēļu izstrādes un dāvanām. Iecerēts sadarboties arī ar vietējiem amatniekiem. Lai būtu priekšstats par to, ko viņi dara, birojā būs arī mainīgā darbu ekspozīcija. Darbus varēs iegadāties. „Ja cilvēks nepazīst mākslinieku, viņš Gulbenē gleznu nopirkt nevar, tāpēc man ir doma veidot darbu arhīvu, kur klients varētu aplūkot darbus un tos pasūtīt. Man uzņēmums nav tāds, kur tiek veikta tikai dažādu priekšmetu apdruka. Ir jābūt vispusībai. Drīzumā birojā izvietošu arī dažādas modernas iekārtas,” stāsta uzņēmuma vadītāja, būdama pārliecināta, ka uzņēmējdarbību var uzsākt arī mazpilsētā. Gunārs tikai smaida un klusībā vēl meitai veiksmi. „Saprotu, ka arī man te nāksies piestrādāt gan par šoferi, gan amatnieku – saimnieku,” tēvs smejas.
