Saruna ar Latvijas katoļu baznīcas galvu, arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču notiek Gulbenes katoļu baznīcas pagalmā. Ir saulaina svētdiena. Draudze pēc dievkalpojuma nesteidzas iziet pa vārtiem. Daudzi vēlas vēl mirkli būt šā garīdznieka tuvumā, lai labāk saskatītu sejas izteiksmi, lai sildītos, redzot viņu smaidām. Ļaudis, šķiet, ir pārsteigti par to, cik saulains un jauns ir šis 55 gadus vecais vīrs, kas dzimis Gulbenes novada Lejasciemā, šeit pavadot sava mūža pirmo gadu. Savējais! Tā par Z.Stankeviču ar lepnumu saka novadnieki.
– Vai jums kopš dzimšanas ir tik saulains raksturs vai esat to sevī tīšām kultivējis?
– No dabas es esmu kautrīgs un nedrošs. Taču laika gaitā nāca izmaiņas manī. Pirmkārt, caur apzināto ticību, pie kuras es nonācu 1980.gadā. Un tad sākās gadiem ilgs darbs ar sevi. Man bija arī desmit gadu pieredze kristiešu – ekumeņu kopienā. Tur pamatnostādne bija būt atvērtībā pasaulei un Dieva klātbūtnei pasaulē, atvērtībā uz citām konfesijām, novērtējot visu to labo, kas ir pat citās reliģiskajās tradīcijās. Tā faktiski pat nebija tikai šīs kopienas nostādne, tā ir arī katoliskās baznīcas nostādne. Tas cilvēku likumsakarīgi mudina domāt pozitīvi. Patiešām var jau visur saskatīt tikai grēku un ļaunumu, kas ir visur, bet pasaulē nav tikai tas vien. Tomēr Dieva žēlastība ir lielāka par grēku. Tomēr pasaules radītājs un zināmā mērā likteņu virzītājs ir Dievs. Līdz ar to ir jāskatās uz visu no Dieva perspektīvas. Tas ir viens pavediens.
Otrkārt, triju gadu desmitu laikā esmu nopietni piestrādājis pie tā, lai atbrīvotos no postpadomju mantojuma. Padomju laikā cilvēkam bija zems pašvērtējums. Esmu tiecies atklāt savu patieso identitāti, kas izriet no tā, ka es esmu Dieva bērns. Esmu radīts pēc Dieva attēla un līdzības, līdz ar to, ja ikvienā cilvēkā ir dievišķā atblāzma, Dieva attēls, tātad no turienes izriet šā indivīda vērtība. Jēzus Kristus ir atdevis savu dzīvību pie krusta arī par mani, viņš to ir darījis, būdams Dieva dēls. Tas nozīmē, ka man ir bezgalīga vērtība. Tas ir tas dziļākais, teoloģiskais, Dieva atklāsmē balstītais pamats. No tā izriet mans pašnovērtējums.
Treškārt, prieka avots ir apziņā, ka jūties esam savā vietā, ja apzinies, ka esi atradis savu patieso aicinājumu un dari to, ko tev sirds liek.
Ceturtkārt, pozitīvas attieksmes avots ir manā personīgajā pieredzē balstīts caur Dieva atklāsmi. Gulbenē dievkalpojumā 5.septembrī bija iestiprināšanas sakraments bērniem, kura laikā cilvēks īpašā veidā saņem Svēto Garu. Patiesībā tas tiek saņemts arī kristības sakramentā. Tikai specifika ir cita. Kristībās mēs kļūstam par kristiešiem, iestiprināšanas sakramentā tiekam apbruņoti, lai mēs varētu citiem liecināt par savu ticību. Ja tu esi atvēries Svētajam Garam, ja tu esi vēl kompromisā ar netikumu, ar grēku, tad tev palīdz garīgi augt Svētais Gars, kas ienāk tevī un piepilda tevi. Svētais Gars ir prieka un gudrības gars, kas atver acis uz pasauli. Turklāt atver ne tikai uz ļaunā redzēšanu, bet arī labo, kas ir pasaulē, uz Dieva klātbūtni, uz to labo, kas ir cilvēka sirds dziļumos.
– Labais kļūst stiprāks!
– Jā! Ja tu esi Svētā Gara pilns, tad esi arī prieka pilns. Un tas nav paviršs prieks. Tas ir prieks, kas nāk no sirds dziļumiem.
– Vai ir grēki, kurus jūs kā garīdznieks grēksūdzē neatlaižat? Piemēram, politiķiem, jo arī jums sāp sava valsts, sava Latvija!
– Tikai vienā situācijā nevar atlaist grēkus – ja cilvēks neapņemas laboties, ja viņā nav gatavības atstāt grēku. Ja viņš atnāk un saka: jā, tā ir, bet es dzīvošu tālāk tāpat, jo man tā labpatīk! Tad cilvēks nevar saņemt grēku piedošanu. Ja politiķis, kurš ir korumpēts, kurš zog, atnāk pie grēksūdzes un saka: darīju to, esmu iesaistījies shēmās, no kurām nevaru atteikties… Viņš nesaņems grēku piedošanu. Ja cilvēks turpina dzīvot grēkā un nav gatavs no tā atteikties, tad es nevaru viņam atlaist grēkus. Taču, ja cilvēks patiešām nožēlo un ir gatavs laboties vai vismaz darīt visu iespējamo, kas no viņa ir atkarīgs, lai mainītu savu dzīvi, tad viņš saņem grēku piedošanu.
– Draudze ir neliels mūsu mazās Latvijas sabiedrības modelis, kur visi pazīst cits citu. Cik grūti reizēm ir noticēt, nenosodīt tos, kas ir dzīvē paklupuši. Kur ir izeja?
– Iet uz grēksūdzi un sūdzēt grēkus! Jēzus saka: „Netiesājiet un jūs netiksiet tiesāti.” Vienīgi Dievam un priesterim biktskrēslā ir tiesības tiesāt, kad viņš pieņem grēksūdzi. Priesterim ir jāpalīdz cilvēkam, kas pie viņa nācis, lai šis cilvēks spētu pats izprast sevi un izvērtēt, ja pašam tas neizdodas. Taču nosodīt citam citu cilvēkiem nav tiesību. Nav tiesību skatīties uz citiem ar tiesājošu skatienu it kā no augšas. Tas vien jau ir grēks!
– Arvien vairāk bērnu Latvijā dzimst nereģistrētā laulībā. Vai viņiem ir vieta baznīcā?
– Bērns nav vainīgs, ka ir dzimis ārlaulībā. Tā ir bērna vecāku atbildība. Sieviete, kas laidusi pasaulē bērnu nereģistrētā laulībā, ir pieņēmusi nepareizu lēmumu. Protams, aborts būtu pavisam nepareizs lēmums. Taču cēlonis ir grēks. Ja sieviete neturpina dzīvot ārlaulībā, grēkā, viņa, protams, var nākt pie grēksūdzes un ar mīlestību šī sieviete ir jāpieņem draudzē.
– Arvien vairāk jauniešus pārņem atkarības. Kur ir izeja?
– Alkohols, narkotikas, seksuālās atkarības… Šo atkarību cēloņi jāmeklē jaunieša ģimenē, kur viņš nav saņēmis mīlestību vai saņēmis pārsaldinātu mīlestību, pat izdabāšanu. Tādā ģimenē vecāki no bērna nereti atpērkas ar naudu. Viņi dod bērniem naudu, bet nedod savu sirdi un savu laiku. Tādā gadījumā jaunietis ģimenē nav izjutis atbildīgu vecāku saprātīgu audzināšanu. Tas vēlāk izpaužas visatļautībā. Jaunieši meklē mīlestības surogātu. Kā dziedināt? Tas nav viegli! Pirmkārt, jāmainās attiecībām ģimenē! Vecākiem beidzot ir jāsāk nodarboties ar savu bērnu. Ir vajadzīga sakārtota vide un normāla ģimene. Ja bērnam trūkst tēva, tad veidojas iekšēja nestabilitāte. Savukārt, ja trūkst mātes, trūkst maiguma. Bērnam ir vajadzīgi abi vecāki, lai viņš varētu normāli attīstīties.
– Daudzi bērni Latvijā šodien spiesti palikt bez vecākiem, radinieku uzraudzībā, kamēr viņu vecāki atrodas peļņā ārzemēs.
– Milzīga problēma! Tā ir valsts problēma. Ir kaut kas jādara, lai šī situācija mainītos. Tā ir arī valstsvīru atbildība.
– Bet daudzi bērni spiesti uzaugt nepilnā ģimenē bez kāda no vecākiem, jo izrādās, ka mamma un tētis viens otru nemīl un nespēj dzīvot kopā.
– Parasti mīlestību identificē ar iemīlēšanos. Ja ar mīlestību nestrādā, tā neiet dziļumā. Parasti pāris uzreiz stājas attiecībās bez laulības, kad cilvēki vēl tā īsti nav iepazinuši viens otru. Erotika visu aizsedz, cilvēks uz brīdi kļūst akls. Taču emocijas pārskrien, iestājas realitāte. Un tad liekas: fu, es taču biju gribējis pavisam citu cilvēku! Tur tā problēma! Tāpēc baznīca piedāvā ļoti drošu, gadu tūkstošiem pārbaudītu ceļu – attiecības pēc laulības. Tas dot iespēju pārī vienam otru iepazīt ilgākā laika posmā, neļaujoties erotiskajam vilinājumam. Tu iepazīsti topošo partneri kā cilvēku! Tu mācies saredzēt, kāds viņš ir patiesībā! Attiecības – tas ir vainagojums, tas ir pēdējais solis, ko sper pāris jau pēc laulībām.
– Arī homoseksuāļi vēlas bērnus! Kā to komentēsiet?
– Ir jāsaprot, ka homoseksuālisma kā pasaules uzskata propagandēšana vēl vairāk sašūpo mūsu sabiedrības pamatus. Ikvienam bērnam ir vajadzīgi abi vecāki, nevis divas mātes vai divi tēvi ar izkropļotām cilvēciskajām attiecībām. Bērnam ir vajadzīgi abu dzimumu vecāki. Tad bērns iemācās sevi identificēt. Bērnam ir abi atskaites punkti. Tikai tā bērns iegūst savu identitāti. Pretējā gadījumā, bērnam augot homoseksuālu vecāku ģimenē, viņa priekšstati būs sakropļoti. Diemžēl.
– Dzīvojam laikā, kad pasaule pakļauta terorismam. Vai mums ir jābaidās no Allāha sludinātājiem?
– Neko nevajag uztver agresīvi. Ir vajadzīga skaidrošana un izpratne. Esmu sešus gadus nodzīvojis Itālijā un zinu, kā nemanāmi eiropeiskajā vidē ienāk musulmanisms. Vispirms pasludina savas tiesības uzcelt mošeju. Saņem atļauju. Un vēlas, lai mošeja būtu pati lielākā ēka mikrorajonā. Būves uzcelšanā tiek ieguldīti miljoni no naftas šeihu valstīm. Tiek uzslieta milzīga mošeja. Un uzrodas radikālie sludinātāji, kas pauž naidu pret Rietumu pasauli. Dara to fanātiski. Un tas kļūst par terorisma perēkli. Tāda ir pieredze. 20 gadus to ļāva darīt Lielbritānijā. Tagad valstsvīri ir atjēgušies, redz, kas notiek, kad valstī jau ir vairāki miljoni radikālo musulmaņu. Vai mēs gribam to pašu?
– Kāpēc pasaulē tā notiek? Kāpēc atšķirīgās reliģijas nevar mierīgi pastāvēt līdzās?
– Var. Taču vaina nav ticībā. Vaina ir ideoloģijā un kaut kādās interesēs, kas tiek realizētas ar šīs ideoloģijas palīdzību. Runa ir par varu, naudu un baudu, kad reliģija tiek izmantota tikai kā aizsegs.
