Lūgt nekad nav patīkami. Īpaši smagi to darīt, ja jālūdz pabalsts pašvaldībai. Arī dot nav patīkami, ja līdzekļi jāņem no pagasta jau tā patukšā maciņa.
Lūgt nekad nav patīkami. Īpaši smagi to darīt, ja jālūdz pabalsts pašvaldībai. Arī dot nav patīkami, ja līdzekļi jāņem no pagasta jau tā patukšā maciņa. Tā nabadzība pamazām veido plaisu starp tiem cilvēkiem, kuri ir ievēlēti, un tiem, kuri viņus ievēlējuši.
“Dzirkstele” uzklausīja septiņu bērnu māmiņu Gintu Bužu no Virešu pagasta, kuru sarūgtinājusi vietējās pašvaldības neiejūtīgā attieksme.
“Kad prasu pabalstu pagastā, pirmais teikums ir: sataisa bērnus kā kaķene, bet par viņiem rūpēties nespēj. Bet tā nav. Es pati strādāju. Arī vīram ir pagaidu darbs. Kamēr bija paju sabiedrība, viņš strādāja kokdarbnīcā un pelnīja labi. Mēs rūpējamies par saviem bērniem,” uzskata G. Buža. Viņa ir gandarīta, ka ar pagasttiesas pārstāves Daces Silavnieces atbalstu pagasta domes 24. augusta sēdē nolemts Bužu ģimenei piešķirt 30 latu bērnu sagatavošanai jaunajam mācību gadam.
Humāno palīdzību nesaņem vairākus gadus
Pirms neilga laika ģimenes galva kopā ar dažiem citiem vīriem sācis strādāt pie vietējā uzņēmēja. Tā kā darba devējs paņēmis darba un nodokļu grāmatiņas, tad visi bijuši pārliecināti, ka drīzumā tiks slēgti darba līgumi. Tomēr, kad sākuši taujāt, kad īsti līgumus slēgs, visi no darba atlaisti. “Pagasta priekšsēdētājs Jānis Ceļmillers tic darba devējam, kurš apgalvo, ka maksā strādniekam 90 latus, bet neuzskata par vajadzīgu pajautāt strādniekam, vai tas tiešām tā ir. Negodīgi darboņi tiek godā celti, bet tie, kuri ar pēdējiem spēkiem cīnās, lai savus bērnus izskolotu, ir slikti. Tādu kā mēs Virešu pagastā ir daudz. Runāt un savu viedokli aizstāvēt nedrīkst: ja gribi strādāt un kaut ko nopelnīt, tad turi muti,” sarūgtināta saka G. Buža.
Viņai īpaši sāpīgi, ka pēdējo gadu laikā nav saņēmusi neko no humānās palīdzības sūtījumiem. Kad meklējusi palīdzību misijā “Pakāpieni”, saņēmusi atbildi, ka organizācijas sūtījumu sadali veic pagasta padome. “Kad pagastā prasīju parādīt pavadzīmes, saņēmu atbildi: “Ko kasies? Vispār nedabūsi!” Tā nu humāno palīdzību neesmu saņēmusi divus vai trīs gadus. Bet zinu, ka sūtītas mēbeles, televizori un trauki. Tie, kuri no tā visa ko ieguvuši, staigā apkārt lielīdamies, bet mēs, kuriem palīdzība tiešām vajadzīga, nesaņemam neko,” stāsta G. Buža. Viņa ļoti vēlētos uzzināt, vai arī citos pagastos pašvaldību darbiniekiem ir tāda pati attieksme pret cilvēkiem kā Virešos.
Atbalstīs tos, kuri mācīsies pagasta skolā
Virešu pagasta padomes sekretāre Valija Sarkangalve “Dzirkstelei” skaidro, ka 2000. gada budžetā sociālajai palīdzībai paredzēti 3000 lati. Gada pirmajā pusē iztērēti 1090 lati un palīdzību saņēmuši 40 pagasta iedzīvotāji.
Pagasta vadība izteikusi abpusēji izdevīgu piedāvājumu – visi seši Bužu bērni mācās Sikšņu pamatskolā un saņem brīvpusdienas, taču G. Buža to noraidījusi. Viņas vecākie bērni ir starp tiem 46 Virešu pagasta skolēniem, kuri mācās Gaujienas ģimnāzijā. Par to pagasts savstarpējos norēķinos maksā Gaujienai prāvu summu. Virešu pagasts bijis arī viens no nedaudzajiem rajonā, kas apmaksājis brīvbiļetes bērniem, kuri brauca uz skolām Valmierā, Smiltenē, Gaujienā un citur. Šāda palīdzība pašvaldībai maksā apmēram 6000 latu gadā. Tā kā naudas nav daudz, pagasta deputāti sēdē 27. jūlijā nolēmuši, ka turpmāk transportu apmaksās tikai Sikšņu pamatskolas skolēniem, kuri dzīvo no skolas tālāk par pieciem kilometriem.
“Gintai ir darbs. Vīrs pelna naudu gadījuma darbos. Tā kā viņam patīk iedzert, tad ne vienmēr spēj savu ģimeni nodrošināt. Domāju, ka Sikšņu skola nav tā sliktākā. No Bužu mājām līdz tai ir ne vairāk par kilometru. Gaujienu no Virešiem šķir vairāk nekā 15 kilometri. Vienam bērnam ceļa izdevumi ir gandrīz septiņi lati mēnesī,” stāsta V. Sarkangalve.
Pagasts ir darījis visu iespējamo
Virešu pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Ceļmillers uzskata, ka izteikumi, kurus min G.Buža, nav izskanējuši no viņa vai pagasta deputātiem. Tāpat viņš uzskata, ka, humāno palīdzību dalot, Bužu ģimene nav tīši apdalīta. “Esmu pret humāno palīdzību. Tas, ka kaut ko dod par velti, ir sociālisma pazīme. Bet mēs jau desmit gadus dzīvojam sabiedrībā, kurā katram par sevi jārūpējas pašam,” saka J. Ceļmillers.
Viņaprāt, palīdzību visbiežāk saņem tie, kuri ir nekaunīgāki un regulāri raksta iesniegumus. Virešu pagastā tāpēc ar šo gadu ir īpašs nolikums par pabalstiem, kas paredz, ka pabalsta lūdzējam godprātīgi jāaizpilda ieņēmumu deklarācija. G. Bužai palīdzība šā gada sākumā atteikta tieši tāpēc, ka nav uzrādīti visi reālie ienākumi.
Ar misijas “Pakāpieni” vadību J. Ceļmilleram bijusi saruna, kad organizācija pirms dažiem gadiem meklējusi daudzbērnu ģimenes, kurām nepieciešama palīdzība. “Izrādījās, ka vienīgā šāda ģimene mūsu pagastā ir Buži. Misija bija gatava ikmēneša sūtījumu viņiem piegādāt ar savu transportu, tomēr pēc neilga laika no sadarbības atteicās. Es pieļauju, ka viņus atbaidīja Gintas attieksme pret cilvēkiem, viņas uzbrūkošais tonis, “baļķa neredzēšana savā acī”,” saka J.Ceļmillers.
Viņš uzskata, ka pagasta pašvaldība G. Bužas labā ir darījusi visu iespējamo. “Ginta strādā pagasta iestādē – Sikšņu pamatskolas pirmsskolas grupiņā. Uz augstāku amatu viņa kandidēt nevar, jo nav profesionālas izglītības. Un nedomājiet, ka pagastā nebūtu cita kandidāta šim darbam,” saka J. Ceļmillers.
Strīdu cēlonis ir nabadzība
“Par Bužu bērniem nevaru teikt neko sliktu. Viņi vienmēr ir sakopti. Neesmu dzirdējis, ka klaiņotu vai zagtu,” saka Virešu pagasta zemes ierīkotājs Eriks Dumarovs. Viņš ir trīs bērnu tēvs un uzskata, ka vecāki nedrīkst paļauties tikai uz pašvaldību pabalstiem. “Ģimeni veidojot, ir jādomā, kā bērnus uzaudzināsi. Arī darbs ir jāmeklē katram pašam un jāstrādā tik rūpīgi, lai otrreiz aicina atkal. Kāpēc mūsu mežos rosās viesstrādnieki no Liepājas un citām vietām? Tāpēc ka mēs neprotam strādāt! Nav vairs tie laiki, kad var tā: šodien pastrādā mazliet, rīt nestrādā nemaz, bet parīt saņem avansu un nedēļu slaistās,” saka E. Dumarovs.
Viņš uzskata, ka Sikšņu pamatskolā var iegūt ne sliktāku izglītību kā citur. Visi E. Dumarova bērni te mācījušies un nu veiksmīgi studē. “Katra ģimene var nonākt situācijā, kad nepieciešams pabalsts. Bet, tas “klaipiņš”, ko dalām, ir mazs. Ja vienam tiek lielāka šķēle, otram atliek mazāk. Patiesībā mēs cīnāmies ar sekām, jo visa cēlonis ir bezdarbs un tā radītā nabadzība. Ja laukos visiem būtu darbs, tad nevienam pat prātā neienāktu lūgt pabalstu,” uzskata E.Dumarovs.
