«Lai gan globāli iestājusies atsvešinātība, mēs tomēr esam dabas daļa. Tāpēc gribam savā tuvumā augus un dzīvniekus. Dzīvokļi, šīs mazās kabatiņas, ir «neapdvēseļotas», ja tajās ir vien četras sienas un mēbeles. Cilvēks tomēr sajūt vēlmi rūpēties par kādu, lai dotu un saņemtu pretī,» stāsta psiholoģe Ilze Āna, šifrēdama cilvēka tiekšanos mijiedarboties ar dzīvo dabu. Pastāv gan dažādi motīvi un iemesli, kāpēc «mazākie brāļi», kā mēdzam dēvēt dzīvnieciņus, ieņem vietu mūsu ģimenē. «Viņi pilda kādu misiju, ja jau iekļuvuši cilvēku pasaulē,» pieļauj arī Ilze. Atliek vien saprast – kādu.
Cilvēki dzīvniekus izvēlas dažādi. «Cits paņem kaķīti no patversmes, bet kādam obligāti vajag noteiktas šķirnes kaķi ar visiem ciltsrakstiem. Ne jau dzīvnieciņam, bet cilvēkam to vajag. Piemēram, var izrādīt sabiedrībai. Tāpat kā agrākos laikos, arī patlaban dzīvniekiem tiek piešķirta kāda simboliska nozīme,» sarunā iesaistās psiholoģe Ilona Diržine. Viņa atklāj, ka pašai attiecības ar mīļdzīvnieku pirmkārt saistās ar līdzjūtību, jo par mājas mīluli ir jārūpējas, kas prasa iekšēju vēlmi un iespējas to darīt. Spēju dot un saņemt. Kāds, gādājot par dzīvnieciņu, stiprina apziņu, ka ir vajadzīgs, cits demonstrē savu statusu, vēl kāds piepilda bērnības sapni, mazina vientulības izjūtu vai beidzot atradis attiecības, kurās tas otrs nerunā pretī, klausa komandām un turklāt izrāda pieķeršanos.
«Dzīvnieks ir viens no veidiem, kā var kompensēt, piemēram, cita cilvēka trūkumu. Ir aizkustinoši skatīties, kā vientuļš cilvēks staigā ar savu sunīti, sarunājas ar viņu, uztver dzīvnieciņu kā līdzbiedru. Bet rodas retorisks jautājums – ko spēj kompensēt čūska? Parasti izvēlamies dzīvniekus, kas ir pozitīvi «marķēti» – mīļi, mīksti, pūkaini. Taču pastāv arī vajadzība pēc skaļi ķērcošiem, agresīviem un ar atņirgtiem zobiem,» papildina I.Āna, mudinot izvērtēt sava mājdzīvnieka izvēli. Tā spētu pastāstīt daudz par pašu īpašnieku. Viņa raksturu, nodomiem, brīžam neapzinātām vajadzībām. Ne velti ir teiciens «kāds suns, tāds saimnieks».
Daudzkārt mīļdzīvniekam mājas durvis tiek atvērtas, izdabājot atvases vēlmēm. «Bērni bieži prasa kādu dzīvnieciņu. Sola par viņu rūpēties. Savukārt vecāki zina, ka tās būs papildu rūpes. Vai viņi vēlas sev vēl vienu «bērnu»?» uz pārdomām vedina I.Āna, piebilzdama, ka dzīva radība mājās nav tika stāsts par gādāšanu. Ar dzīvnieciņu var arī kas atgadīties. Viņš, piemēram, var nomirt, kas bērnam raisīs lielas zaudējuma izjūtas un sēras. «Cilvēki gan mēdz būt dažādi. Daudzi pret dzīvniekiem izturas nevērīgi, taču mājas mīlulis nav tikai košuma priekšmets. Bērni mācās arī dzīves reālo pusi, ka, piemēram, kaķim nav septiņu dzīvību, ka dzīvībai ir vērtība un manas attieksmes vai nerūpēšanās dēļ var iestāties sekas. Ja neiztīra kāmja būri, tas smird. Bērns pats var izdarīt šos secinājumus un piedzīvot sekas,» turpina Ilze.
«Iegādājoties dzīvnieku, vecākiem jāsaprot, ka nebūs runa tikai par sekošanu līdzi mājas mīlulim, bet reizēm arī par sekošanu līdzi bērnam un tam, kā viņš rūpējas par dzīvnieciņu. Dažkārt vecāki piekāpjas – ai, viņš neiztīrīja to būri, izdarīšu es. Viņi it kā pārņem stafeti, bet uzliktā latiņa būtu jānotur,» pārliecināta Ilona. Pirms piekrist uzņemt ģimenē dzīvnieciņu, psiholoģe, protams, aicina izvērtēt bērna vecumu, viņa spēju rūpēties par dzīvo dabu, kā arī to, vai vēlme pēc mīļdzīvnieka nav radusies tikai tādēļ, ka, piemēram, klasesbiedram tāds ir. Taču nevajadzētu arī aizmirst, ka visa šī «dzīvnieku būšana» mājās spēj daudz iemācīt un dot.
Dzīvnieks savu misiju, protams, veic arī ģimenēs, kurās bērnu nav vai viņi jau pametuši ligzdu. «Daudzi jauni pāri tā arī pasludinājuši, ka viņiem vispirms jāiemācās izaudzināt suns un tikai pēc tam varēs domāt par mazuli,» smej Ilze, atgādinot, ka viena no dzīvnieka misijām ir kompensēt iztrūkstošo. Ja apzināti vai neapzināti rodas šāda vajadzība, labāk, ka mājas mīlulis būtu līdzās. «Īpaši nozīmīgi tas ir veciem un vientuļiem cilvēkiem. Suns vai kaķis, šie dinamiskie dzīvnieki, kuri dod enerģiju un komunicē, noteikti spēj novērst vientulības izjūtu. Šādi cilvēki ir labāk socializējušies, jo viņiem ir attiecības,» turpina I.Āna. Savukārt I.Diržine piebilst: «Veciem cilvēkiem dzīvnieks nozīmē kustēšanos un darbošanos. Viņš var būt arī mērķis dzīvot un celties!»
Taču nereti gadās, ka rūpes par dzīvo radību pāraug galējībā. «Vienmēr būs tādi, kas nīst dzīvniekus un nekad nevienu neturēs, un tādi, kuri vēlas parūpēties par visiem. Piemēram, cilvēks rūpējas un baro desmitiem kaķu. Labi, ja tas notiek laukos, bet pilsētā traucē. Tā nav normāla rīcība. Arī saskarsmē ar šiem cilvēkiem ievērosim, ka viņi lielākoties ir īpatnējāki,» raksturo Ilze, abas ar kolēģi mudinādamas tomēr pievērst lielāku uzmanību mūsu «mazajiem brāļiem». Kādu reizi paviesoties dzīvnieku patversmēs, parūpēties par pārtiku un medikamentiem, kas pretī sniedz daudz lielāku gandarījumu par iztērētajiem latiem!
