Atkalredzēšanās ir dažādas. Vienas paliek atmiņā visu mūžu, otras cilvēki cenšas iespējami ātrāk aizmirst. Bet aizmirst, manuprāt, nav iespējams nekad.
Atkalredzēšanās ir dažādas. Vienas paliek atmiņā visu mūžu, otras cilvēki cenšas iespējami ātrāk aizmirst. Bet aizmirst, manuprāt, nav iespējams nekad.
Šovasar jūlija nogalē devos nelielā izbraukumā, lai satiktos ar savu bērnības zemi netālu no Alūksnes rajona Gaujienas pagasta. Braucot pa putekļaino ceļu, sirdi piepildīja prieks par atkalredzēšanos, kam diemžēl dienas nogalē bija lemts pārvērsties vienā vienīgā vēlmē – aizmirst.
Mani pildīja atmiņas par saules pielieto pagalmu, par bērziem, par vasaras sākumā ziedošajiem ceriņiem un liepām, par iemītajām taciņām no mājas uz klēti, kūti, siena un malkas šķūni. Iztēlē es skatīju durvju aili, kurā, baltu priekšautu apsējusi, stāvēja vecmāmiņa. Mēs atkal tiksimies, mana bērnība, skaitīju metrus un kilometrus. Nevarēju iedomāties, ka šī atkalredzēšanās būs tik smaga…
Tāpēc piedod, ka nepazinu tevi, bērnu dienu pasaule! Tikai simtgadīgie, sudrabainām sūnām apaugušie bērzi vēl atgādināja par tevi. Kāpēc ļāvi aizaugt liepu alejai, kāpēc pagalmā ielaidi nātres un aizbrucināji aku, kāpēc svešiem ļaudīm ļāvi iznīcināt mājiņu un ķiršu dārzu, kāpēc smilgās paslēpi ceļu uz to?
Spēju tikai jautāt, labi zinādama, ka vairs nav neviena, kas varētu atbildēt. Vārdos neizsakāmas izjūtas plosīja sirdi. Jutos tik bezspēcīga šīs pamestības un aizmirstības priekšā, saprazdama, ka cilvēks, lai cik daudz spēka viņam būtu, nespēj uzvarēt cīņā ar laiku, tāpat kā neapdzīvota ēka ar vientulību.
Neesmu vienīgā, kas dodas satikties, lai aizmirstu. Mierinu sevi,domājot, ka nekas nav mūžīgs, ka Latvijā ir tik daudz mājvietu, par kurām atgādina cilvēku stādīti koki, vientuļi skursteņi, uz kurām vairs nav atgriešanās ceļa. Bet mierinājumam vārdi ir tik skopi. Mēģināšu aizmirst, kaut gan zinu, ka tas nav iespējams.
