Un pēkšņi pāri ezeram aizskanēja daudzbalsīgs sauciens: – Dignaaaa! Dignaaa! Pirmajā brīdī bija pat grūti aptvert, ka sauciens domāts viņai.
4.
Un pēkšņi pāri ezeram aizskanēja daudzbalsīgs sauciens: – Dignaaaa! Dignaaa!
Pirmajā brīdī bija pat grūti aptvert, ka sauciens domāts viņai. Bet, paskatījusies uz krastu, blakus pirms dažām stundām uzslietajai teltij Digna pamanīja bariņu cilvēku, kas lēkāja, māja ar rokām un kaut ko klaigāja. Tuvojoties krastam, atbraucēju vidū viņa sazīmēja vīra darba kolēģus. Protams, arī Vizmu, kas, kā tagad atcerējās Digna, nesen bija solījusies pierunāt visus braukt uz ezeru, lai kuplākā pulciņā izklaidētos un vakarā pasēdētu pie ugunskura. Cik bija dzirdams, jautrības netrūka. Nu bija redzams kā atplaucis Zigurds, jo tieši viņš bija uzņēmies diriģenta lomu nelielajam saucēju pulciņam, kas nenoguris vēl joprojām klaigāja: -Digna! Digna!
Nevarētu teikt, ka Dignu šī sabiedrība apmierināja, bet izvēles jau nebija. Atkal būs jāskatās, kā Zigurda acis glāsta Vizmas slaido augumu, jāklausās abu smieklos un jāizliekas, ka neko no visa tā neredz. Bet Zigurds vēlāk teiks, ka viņu starpā nekā TĀDA nav… Tāpat jau sen viss bija visiem zināms, tikai līdz šim nevienam nebija drosmes to pirmajam nosaukt vārdā…
* * *
– Dignaaa!
Pāri ezeram atlidojušais sauciens lika ieklausīties arī Modrim. Varbūt tās tikai ilūzijas? Re, pārāk sasapņojies par Dignu un nu jau pat ezermalas niedres sauc viņas vārdu…
Taču sauciens atkārtojās vēl un vēl, ik pa brīdim mijoties ar smiekliem un klaigām. Patiešām – tur sauca Dignas vārdu. Samērā retu, lai uz šī mazā zemes pleķīša tas varētu piederēt vēl kādai īpašniecei. Tātad viņa bija kaut kur tepat netālu. Kādā no ezermalas peldvietām. Atlika tikai tāds sīkums – nokļūt krastā, saritināt laivu, iekāpt mašīnā un – nejauši atrast… Tikai satikt un redzēt. Varbūt pasveicināt. Varbūt pārmīt kādu vārdu.
Katrā nākošajā airu vēzienā Modris ielika arvien vairāk spēka. Pēkšņi kļuva bail nepaspēt. Palaist garām šo varbūt vienīgo izdevību. Neatrast.
Bet varbūt Digna viņu vairs nepazīs? Varbūt citu klātbūtnē nevēlēsies tuvoties?
Šaubām mijoties ar apņēmību, Modris saritināja laivu un jau pēc neilga laika sēdēja mašīnā. Ar katru nākošo mirkli attālums starp viņu un Dignu samazinājās …
* * *
Labu laiku vērojusi kā diezgan pamatīgi iedzērušais Zigurds luncinās ap Vizmu, kā cenšas ievilkt viņu ūdenī, kā Normunds metas viņam palīgā un par abiem viņiem tas arī izdodas, kā pārējie, nu jau labi iereibušie darbabiedri ar skaļiem saucieniem to atbalsta un vēl paskubina, Digna, neviena nemanīta, vienkārši pagrieza tam visam muguru un… aizgāja. Uz kurieni – par to viņa nedomāja. Šobrīd arī tie 19 kilometri līdz mājām likās tīrais sīkums. Galvenais bija – tikt prom no tā visa. No vīra un viņa draugiem, no izsmējīgās attieksmes, no pētošajiem skatieniem, no pašas kauna un nespēka. Soli pa solim attālinoties no krasta, tāpat vienā halātiņā un basām kājām, Digna sajuta savādu vieglumu. Beidzot viņai bija izdevies tas, kas jau sen bija jāizdara. Bezgala sāpīga bija šī vīra dubultā dzīve, kura it kā no viņas tika slēpta, bet par kuru zināja visa mazpilsētiņa. Tagad viņa pati nesaprata, ko pēdējos gados bija centusies lāpīt un saturēt, un kam tas bija devis kādu labumu. Meli, visapkārt vienīgi meli. “Nejautā, lai man nav jāmelo…” – to Dignai bija iemācījis Zigurds. Viņa arī nejautāja, jo par to, ko nezināja pati, izstāstīja citi.
Bez īpašām dusmām, drīzāk ar savādu atvieglinājumu, Digna soļoja pa meža ceļu, soli pa solim aiz sevis atstādama vienu pazemojumu pēc otra… Vakara veldzes un priežu smaržas piesātinātais gaiss ļāva brīvāk uzelpot, un jau pēc brīža Digna, atbrīvota no visa iekšējā smaguma, jutās gandrīz vai labi. Ja ne basās pēdas, zem kurām ik pa brīdim pagadījās kāds nokritis zars vai čiekurs. Bet – vairs pavisam netālu līdz ceļam, un tad jau iešana būs tīrais nieks…
