Pirms pāris dienām ne tikai Latviju, bet arī vēl tālu ārpus Latvijas robežām pāršalca vēsts, ka no jūrā ieskalotiem ledus gabaliem nocelti vairāk nekā 200 cilvēki! Dramatiski. Gandrīz kā Rūdolfa Blaumaņa “Nāves ēnā”, tikai ar mūsdienīgāku pieskaņu. Vairākas stundas ilgusī cilvēku glābšana no jūrā ieskalotajiem ledus gabaliem beidzās veiksmīgi. Par to liels paldies glābējiem. Izrādās, ka pārsvarā uz atlūzušajiem ledus gabaliem atradās zemledus makšķernieki. Tas gan nav nekas pārsteidzošs. Līdzīga satura ziņas var lasīt katru gadu, kad zemledus makšķerniekiem, sākoties pirmajiem saliem un beidzoties ziemai, palīgā steidz glābēji. Tāpat katru gadu ir gadījumi, kad trauslais ledus ir prasījis kāda copmaņa dzīvību. Katru gadu atkārtojas viens un tas pats. Un izskatās, ka mācības kā nav, tā nav, jo no citu kļūdām laikam jau ir grūti gūt kādu mācību. Katru gadu cilvēki tiek brīdināti, lai neiet uz trauslā ledus, jo tas ir bīstami veselībai un dzīvībai, bet izrādās, ka daļai šie brīdinājumi ir kā tukša skaņa vai arī tie tiek ignorēti, vai vienkārši tiek dzirdētas atrunas, ka ar mani jau nekad nekas tāds nevar notikt… Apbrīnojami, ja azarts, pārgalvība, piedzīvojums un apmātība liek tik ļoti neapdomīgi riskēt ar savu dzīvību. Vai tas ir tā vērts? Vai savas dzīvības cena neko nenozīmē? Dzīvība taču ir pats dārgākais, kas cilvēkam tiek dots, un tā ir tikai viena! Vai kāds no šiem vairāk nekā 200 cilvēkiem aizdomājās, ka arī glābējiem dzīvība ir tikai viena.
