Gulbenietei Venerandai Rubenei pieder mūzikas un ziedu pasaule. Tā ir viņas mīlestība. Ja pirmajai Gulbenes mūzikas skolā atdots viss mūžs – 40 darba gadi, tad otrā joprojām priecē viņas sirdi arī šodien.
Veneranda stāsta, ka viņai vārdu izvēlējies brālis Osvalds. Tēvs gribējis meitai dot vārdu Zenta, bet mamma nosaukt par Intu. “Tuvinieki Vidzemē mani sauc par Andu, no vārda paņemot tikai daļu, bet Latgalē visiem esmu Veņa. Vārdam nav nekādas vainas. Kāds dots, ar tādu jādzīvo. Mani vecāki ir no Latgales, bet pati esmu dzimusi Murmastienē,” stāsta Veneranda.
Diena par īsu
Viņa ir apmierināta, ka savu dzimšanas dienu svin pavasarī, bet vārdadienu – rudenī. Ciemiņu netrūkstot nevienā no šīm svētku dienām. “Tas ir jauki, ka cilvēki mani atceras,” smaida Veneranda. Viņa atzīst, ka darāmā esot tik daudz, ka diena tiem par īsu. “Man ir dārzs, puķes, rokdarbi. Galvenais, lai ir veselība visu iespēt,” piebilst Veneranda.
Labprāt klausās mūziku
Veneranda daudziem novada bērniem savulaik palīdzējusi apgūt akordeona spēli. Tagad viņa labprātāk izvēloties mūzikas klausīšanos. Mūzika Venerandai patikusi kopš bērnības, jo mamma bieži dziedājusi, savukārt ciemos atbraukusī viešņa no Rīgas likusi iemīlēt akordeona skaņas. “Manam onkulim Latgalē bija maziņš akordeons. Aizbraucot ciemos, mēģināju arī pati kaut ko nospēlēt. Iestājos Madonas mūzikas skolā. Tad sekoja mācības Daugavpils mūzikas vidusskolā,” stāsta Veneranda. Klausoties citu akordeonistu uzstāšanos, Veneranda sniegumu vērtē arī kā profesionāle. “Tagad akordeons ir gājis līdzi laikam. Tas uzlabots tik tālu, ka uz tā bez pārlikuma var spēlēt skaņdarbus, kas rakstīti klavierēm. Manā laikā šāda instrumenta nebija,” saka Veneranda.
