82 gadus vecais gulbenietis Vilis Barons “Dzirkstelei” uzticējis stāstu, kas viņa dzimtā nodots no mutes mutē. Tas noticis 19.gadsimta beigās.
Viļa vectēvs – Otto Barons – kalpojis par suņu dīdītāju pie muižnieka medību reizēs. Pēc ģimenē glabātajiem mutvārdu nostāstiem reiz, kad medības noritējušas Pededzes un Lubānas mežos, “Dziesnieku” un “Zviedru” māju tuvumā, Otto no bojāejas glābis pašu muižkungu, kad tam uzbrucis ievainots lācis. Dzīvnieks ticis nomedīts. Mednieki palikuši sveiki un veseli. Pateicībā par dzīvības glābšanu Otto dāvanā no muižkunga dabūjis saliekamu medību nazi. Tas līdz šodienai glabājas pie mazdēla Viļa kā drošsirdīgā senča piemiņa. Otto toreiz dāvanā saņēmis arī 25 rubļus zeltā, taču tas gan nav saglabājies ģimenē.
Vilis lēš, ka šīs lāču medības novadā varētu būt notikušas 19.gadsimta astoņdesmitajos gados. Piemēram, “Lauku Avīze” 1999.gada 27.novembrī rakstā “Cik lāču ir Latvijā?” pieminēts – “1885.gadā Gulbenes pusē vien tika nomedīti trīs lāči”. Vienu no tiem palīdzējis nomedīt Otto – ir pārliecināts Vilis.
Ziņas par vectēvu pierakstītas Viļa tēva Valda Barona Bībelē, kas izdota 1902.gadā. Dzimtā visi pēc ticības ir bijuši luterāņi. Bībelē ierakstīts, ka Viļa vectēvs Otto Barons ir dzimis 1838.gadā, miris – 1921. “Mans vectēvs bija ar bārdu. Tāda tolaik bija mode. Viņš nodzīvoja ilgu mūžu,” stāsta Vilis.
