Līgo pagastā “Viesturu” māju saimniece Veneranda Muižniece tur 16 suņus un uzskata to par labdarību, jo ir devusi pajumti lielākoties klaiņojošiem, pamestiem suņiem.
Līgo pagastā “Viesturu” māju saimniece Veneranda Muižniece tur 16 suņus un uzskata to par labdarību, jo ir devusi pajumti lielākoties klaiņojošiem, pamestiem suņiem.
Pārtikas un veterinārā dienesta Gulbenes pārvaldes speciāliste Irēna Zvanere laikrakstam saka, ka par savdabīgo V.Muižnieces hobiju veterinārais dienests uzzinājis minēto lauku sētu kārtējā pārbaudē. V.Muižniece laikrakstam saka, ka viņas mājās ir ierīkota suņu patversme.
“Kad mēs viesojāmies “Viesturu” mājās, tur bija vairāk nekā 20 suņu. Saimniece visu pensiju izdod suņu uzturēšanai, barošanai. Viņu dēļ viņa tur govi. Bet vai ar izslaukto pienu pietiek, lai visus pabarotu? Katram sunim varbūt pa glāzei piena iznāk. Saimniece aprūpē suņus ar lielu sirds mīļumu. Atņemt viņai dzīvniekus nevar, viņa tiem atdod visu pēdējo, sevi nežēlojot. Taču – vai tas ir saprātīgi?” saka I.Zvanere.
Viņa klāsta, ka suņi agrāk nebija profilaktiski vakcinēti pret trakumsērgu, visticamāk, arī tagad šajā ziņā nekas neesot mainījies.
“Varētu jau sodīt saimnieci, bet tad viņai pietrūktu naudas suņu barošanai. Nav skaidrs, kā vispār šo situāciju cilvēciski atrisināt. Ir skaidrs, ka sievietei suņu turēšana ir kļuvusi par apmātību. Apstākļi nav tādi, kādus dzīvnieku labturības nosacījumi paredz. Varētu arī suņus kastrēt, lai tie vismaz nevairojas,” saka I.Zvanere.
Viņa domā, ka V.Muižnieces kaimiņi nav priecīgi par to, ka “Viesturu” mājās suņi diennakti rej un kauc. Esot arī pretrunīga informācija, ka it kā saimniece laižot naktī suņus ārā brīvi skriet un tie tuvējā mežā nokožot visus dzīvniekus. Iedzīvotāji par to esot sūdzējušies pašvaldībā. Pati V.Muižniece laikrakstam noliedza, ka suņus laistu ārpus pagalma. Tiesa, ar dažiem kaimiņiem esot saspīlētas attiecības, jo tie V.Muižnieci lāgā neieraugot, bet ne jau suņu dēļ.
V.Muižniece laipni izrādīja, kur ziemā tur suņus, – kūtiņā, pirtiņā, malkas šķūnī, piebūvēs, ķēķī. Brīvi pa pagalmu skraidīt un māju sargāt atļauts tikai vienam sunim – septiņus gadus vecajai kucītei Čapai. Pārējie suņi dienas laikā ir ieslodzīti vai tiek turēti ķēdē.
Saimniece, demonstrējot suņu paklausību, atvēra kūtiņas durvis un izlaida ārā aptuveni astoņus palielus kucēnus, kuru kažoki un izskats bija dažāds pēc krāsas, formas. Daži suņi bija tipiski kranči, turpretim citi līdzinājās šķirnes suņiem. Dažs no suņiem metās laizīt saimniecei seju un rokas. Kad V.Muižniece aicināja suņus atpakaļ siltumā – kūtī -, tie paklausīgi to darīja.
“Suņi sargā, arī ārstē. Suņi ir paēduši. Viņi ēd to pašu, ko mēs ar vīru,” saka V.Muižniece. Pienu suņi dabūjot katru dienu.
“Mēs ar vīru Viktoru esam tādi cilvēki, kam visi suņi skrien pakaļ. Dažādi klaiņojošie suņi ir salasīti. Kuriem saimniekiem savi suņi traucē, tie ved tos pie manis. Kaimiņu suns Maksis pārnāca dzīvot pie mums. Ir arī tādi cilvēki, kas no manām mājām sev izraugās sunīti. Dažs paliek dzīvot pie jaunā saimnieka, bet cits drīz vien atgriežas atpakaļ mājās,” stāsta V.Muižniece.
Vārdus saviem aizbilstamajiem viņa izdomājot pati. Suņu saimē ir arī Asko, Džips, Ādams, Ieva, Marlēna, Rondo, Spolis un Lācis.
