Spēcīgs negaiss sestdienas vakarā skāra lielāko daļu Zemgales, Vidzemes un Latgales, tāpēc to, cik sīka vienība ir cilvēks dabas spēku varenības priekšā, kārtējo reizi pārliecinājos pagājušās nedēļas nogalē arī es, atgriežoties mājās no ekskursijas Daugavpils pusē. Mātes dabas varenības priekšā cilvēka plāni diemžēl var izgaist kā putekļi vējā, jo cilvēkam vienkārši nav iespējams cīnīties ar dabu. Ir vai nav cilvēks niecība un sīka vienība šādos brīžos? Ir! Negaisa laikā sajūtas vienmēr ir nepatīkamas un baisas, bet tik pamatīgs negaiss, kāds plosījās atsevišķās vietās Latgales pusē, sen netika novērots, tāpēc arī sajūtas – divtik baisas. Braucot autobusā, brīžiem šķita, ka esi nokļuvis kādā baisā filmā, kurai diemžēl nezini, kad būs beigas. Katrā ziņā tā vairs brīžiem nešķita realitāte, kurā atrodos. Trīs stundu braucienā zibens gaismas lējās ik pēc pāris sekundēm, kā tādā pamatīgā lāzeršovā, brīžiem uz mirkli šķita, ka iestājusies diena. Bargais negaiss nežēlo un arī šoreiz nežēloja neko. Ceļš bija pilns ar negaisa laikā sakritušiem lielākiem un mazākiem koku zariem, ceļa malās nolauzti gulēja koki, pa mirklim pāri ceļam pārskrēja tramīgas stirniņas, savukārt lietus gāza tā, ka tālāk par metru, diviem neko nevarēja redzēt. Nepatīkamā bezspēcības sajūta šādos mirkļos nepamet, tā cieši “iesakņojusies” tevī un nemaz negrasās pamest tavu prātu un domas.
