Kā pļauka civilizācijai, spītējot tās šķietamajiem labumiem un trokšņiem, Madonas rajonā pašā Teiču dabas rezervāta vidū brīnumainā kārtā patvērusies pusmežonīgā Siksala – vairāk nekā 100 hektārus liels paaugstinājums purva vidū.
Kā pļauka civilizācijai, spītējot tās šķietamajiem labumiem un trokšņiem, Madonas rajonā pašā Teiču dabas rezervāta vidū brīnumainā kārtā patvērusies pusmežonīgā Siksala – vairāk nekā 100 hektārus liels paaugstinājums purva vidū, noslēpums, kura klusumu iztraucē tikai dzērvju un citu tepat ligzdojošo, reto putnu kliedzieni.
Siksalas mājās nekad nav bijis elektrības, no šejienes vietējā kapu kalniņā purvainā Siksalas ezera krastā sagūlušas daudzas vecticībnieku paaudzes vēl no tiem aptuveni trīssimt gadu attālajiem laikiem, kad Krievijā vajātie vecticībnieki patvērumu no ticības kariem rada vientulīgos Latvijas nostūros.
Patvērums pie dabas
Šī ir viena no retajām Eiropas nozīmes mitrainēm, kur, iekļaujoties dabas ritmā, savrup no ārpasaules vēl mīt cilvēki.Siksaliešu tradīcijas ir daudz senākas, nekā sniedzas viņu vecāku un vecvecāku atmiņa. Kā saka šejieniete Tatjana Semjonova, pat tie, kas no Siksalas sen jau aizgājuši, joprojām dzīvo saskaņā ar te iegūto izpratni par dabu, kultūru un reliģiju.
Ziemā sniegos ieputināto Siksalu biežāk apmeklē vilki nekā cilvēki, bet lietainā laikā kolhoza laikos būvētais ceļš kļuvis gandrīz neizbraucams bedru un piemirkušā māla dēļ. Ziemā Siksalā dzīvo pieci, seši cilvēki, bet vasarā četrās lauku sētās mitinās 10 līdz 12 iedzīvotāji. Vēl pirms dažiem gadu desmitiem dzīve purva vidienē gan bijusi itin rosīga, jo te 30 apdzīvotās mājās mitušas četras latviešu, bet pārējās – krievu ģimenes. Tagad jaunieši izklīduši kur kurais, tikai dažs nespēj aizmirst vietu, kur pagājusi bērnība un skolas laiki, lai cik gadu būtu aizritējis.Arī Tatjana Semjonova pēc četrdesmit Rīgā nodzīvotiem gadiem atkal un atkal atgriežas tēva mājās.
“Mēs šeit dzīvojam tāpat kā cilvēki visur citur, tāpēc te nekādu brīnumu nav ko meklēt. Vienreiz nu gan gluži apskrējās dūša, kad gandrīz pašā sētsvidū iebrauca liels autobuss, pilns ar bērniem, un skolotājas tik viņiem stāsta, – re, kā te dzīvo, it kā mēs būtu kaut kādi marsieši. Tad jau labāk būtu likušies mierā,”saka Tatjana.
“Kad atguļos, gara acīm redzu savu bērnību te, Siksalā. Mums bija 70 vistas, trīs govis un zirgs.Visi cilvēki bija miermīlīgi, nekad nelamājās. Sievietes vispār nedzēra, nevaru iedomāties, ka mana māte kaut alus glāzi būtu pielikusi pie lūpām. Sestdienās vienmēr bija pirts. Kā lai aizeju no šejienes, ja mans tēvs un vectēvs guļ tepat – ezera krastā? Pat mans vīrs, kas strādā Aizkrauklē, ik brīvdienas apskauž mūs, ka varam palikt šajā paradīzē, bet viņam jābrauc uz pilsētu,” stāsta māju saimniece Ženija. Māte gan apšaubījusi, ka diezin vai kāds nobērniem atgriezīsies viņas iemīļotajā dzimtajā pusē. Vienā Siksalas stūrī Ženija ar vīru uzcēlusi māju gandrīz bijušo tēva māju vietā, par kuru kādreizējo esamību tagad liecina tikai vectēva stādītais ozols. Šajās mājās ir arī visgaršīgākais un tīrākais Siksalas ūdens bez jebkādas purva rāvas piegaršas. Kaut gan, piecus gadus nodzīvojusi pilsētā, Ženija allaž ilgojusies pēc šī klusuma, kur putni paši nāk klāt, lai saņemtu kārtējo maltīti.
Siksaliešus pat vasarās apciemo vilki. “Reiz aitas satrauktas atskrēja no ganībām uz mājām, bet turpat – tuvējos krūmos – sēdēja vilks un vēroja medījumu. Vilks muka tikai tad, kad mājas saimnieks ar cirvi rokā sāka viņu vajāt. Noķerto aitu vilks pameta tikai pēc pusotra kilometra,” atceras Ženija.
Vienā elpā ar dabu
Nekādi integrācijas projekti ne agrāk, ne tagad siksaliešiem nav nepieciešami, jo, kā stāsta Ženija, visi šejienieši labi satikuši un tikpat labi sadzīvo arī šobrīd. Ja nu kādreiz arī strīdi bijuši, tad tikai par kādu nevietā iestādītu kartupeļu vagu.Visi pratuši kopīgi svinēt arī tādus latviskus svētkus kā Jāņi. Līgovakarā kaimiņš Alberts allaž cienājis ar pašdarītu alu un medu, vienmēr kūris jāņuguni.Ap to līksmojuši visi siksalieši.
Pamazām siksalieši izklīduši pa visu Latviju, tomēr ikreiz mēdz atgriezties šajā ārpus civilizācijas esošajā valstībā. Skolotāja Lidija Radiņa stāsta, ka ezers, kura krastā pagājusi bērnība, viņai esot tīkamāks nekā dzīvoklis Jēkabpilī, kaut arī tur varot dirnēt pie televizora cauru diennakti. Te, Siksalā, līdz ar tumsu viņas tēva mājās iestājas bezgalīgs klusums. Kā kapos, kur apbedīti gandrīz visi siksaliešu senči. Šo vietu par savu miera ostu uzskata arī Tatjana, kas tikai vasarās iegriežas sava tēva celtajās, vairāk nekā 100 gadus vecajās mājās.
Vairums veco siksaliešu aizgājuši nebūtībā, aiznesot sev līdzi atmiņas par tiem laikiem, kad te virmoja dzīvesprieks. Ziemassvētkos tieši pāri aizsalušajam ezeram uz baznīcu devušies pajūgi.
Tepat, šķietami purvā, nogrimušas atmiņas par daudzajām paaudzēm, kas trīssimt gadu garumā dzīvojušas saskaņā ar dabas likumiem, neizjaucot Teiču purva klusuma valstību, pierodot pie putnu un citu dzīvnieku esamības līdzās, gandrīz sētsvidū. Laikam tāpēc arī tie šejienieši, kas sen jau pārcēlušies uz dzīvi lielpilsētās, tomēr atgriežas šajā, kā paši atzīst, Dieva svētītajā nostūrī kaut vai tāpēc vien, lai tikai pieskartos tēvu un vectēvu stādītajām ābelēm un uz mirkli atkal justos kā mājās.
Vienīgais tūrisma objekts Siksalā tagad ir Teiču dabas rezervāta pirms trim gadiem uzstādītais skatutornis, no kura tālu pārredzama purva ainava. Pēc citas civilizācijas siksalieši neilgojas.
Kā atzīst Ženija, ir kaitinoši redzēt ekskursantu barus, kuriem eksotiski liekas tas, ka šeit nav elektrības. Bet tās taču nav tik daudzās vietās Latvijā! “Mēs tikai gribam mierīgi dzīvot blakus mūsu senču kapiem, nevis kļūt par muzeja eksponātiem,” bilst Tatjana.
Aerodroms Siksalā?
Tādēļ siksaliešus kā zibens no skaidrām debesīm pagājušajā vasarā pārsteidza vēsts, ka rīdziniece Veronika Lāce nopirkusi zemi un gar Siksalas ezera krastu grib ierīkot skrejceļu, lidmašīnas pacelšanās un nolaišanās laukumu, divstāvu viesu māju, kurp divreiz nedēļā vedīs ciemiņus. Lidlauks ar mirgojošām signālugunīm, lidmašīnas rūkoņa, smago automašīnu braukāšana – tas viss “ir tik šausmīgi, ka gandrīz vai mati slejas stāvus,” atceras Ženija. Pret šādu rīcību iestājusies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kurai Teiču dabas rezervāta vadība jau pagājušā gada jūlijā iesniegusi priekšlikumu atzīt Siksalu par rezervāta buferzonu, kur patvaļīga būvniecība būtu ierobežota. Taču šāds statuss vēl joprojām nav noteikts. Rezervāta direktors Juris Jātnieks atzīst, ka pēc pērn saceltās trauksmes ne par kādiem aerodroma celtniecības darbiem vairs nav bijis ne runas. Tomēr bez likuma aizsardzības šī unikālā teritorija joprojām ir apdraudēta.
Pārliekā interese par Teiču rezervātam piegulošo nostūri Siksalas iedzīvotājus darījusi piesardzīgus un veicinājusi no iepriekšējām paaudzēm mantoto savrupību, mudinājusi vēl vairāk norobežoties no svešām acīm un no pārliekas civilizācijas. Siksaliešiem tā ir dzimtene, lēni zūdošā saikne ar aizgājušajām paaudzēm, bet ne ar dabu, kurā viņi iekļaujas tikpat pilnīgi kā purva zāle apkārtējā ainavā. Šoruden Siksala ir tāpat klusuma un šejienes cilvēku labestīgās klātbūtnes apņemta, kā tas bijis citkārt.
“Vēlos, lai nebūtu kara. Mēs esam pietiekami lepni, vienmēr izdzīvosim par spīti nabadzībai, bet esmu pieredzējusi karu un zinu, kā tas cilvēkus pazemo,”bilst Tatjana. Viņai, tāpat kā citiem siksaliešiem, karš šejienes klusumā šķiet kaut kas neiespējams, tomēr tā atbalss ielaužas arī šajā tik rimtajā dzīves ritmā, gluži tāpat kā lidmašīnas troksnis vai eksotikas tīkotāju bļaustīšanās. Varbūt šīs apdraudētības dēļ Siksala šķiet vēl pievilcīgāka tiem, kas kaut ar acs kaktiņu pamanījuši tās neaizsargāto dvēseli.
